Māra Bitāne: Ursula K. le Gvina "Tumsas kreisā roka"

2015-02-24

Ursulu le Gvinu daudzi lasītāji noteikti pazīst saistībā ar viņas radīto darbu sēriju “Jūrzemes hronikas”, tomēr visvairāk apbalvotais rakstnieces darbs ir zinātniskās fantastikas romāns “Tumsas kreisā roka” , kas 1969.gadā saņēmis prestižo Nebula balvu, kā arī 1970.gadā – Hugo balvu. Tas ierindots visu laiku izcilāko zinātniskās fantastikas darbu vidū. Es to dēvētu par filozofisku, jēgpilnu vēstījumu, kas spēlējas ar lasītāja stereotipiskajiem priekšstatiem un, iepazīstinot ar citas planētas uzbūves un sabiedrības  likumsakarībām, liek ar citādu skatu uzlūkot savējo.

Starpplanētu savienības Ekumēnes sūtnis Dženli Ai ierodas uz Getenas – mūžīgā sniegā un ledū ieslīgušas planētas, ko vietējie dēvē par Ziemu. Viņa mērķis ir piedāvāt Ziemas atsevišķo zemju valdībām pievienoties starppasauļu savienībai, lai veicinātu kopīgu tirdzniecības, tehnoloģisko sniegumu, kultūras un domu apmaiņu. Viņš ir svešinieks šajā aukstuma apņemtajā zemē, drīz vien nāk atklāsme, ka nav viņa varā izlemt, kā īstenosies viņa misija uz Ziemas – Dženli tiek ierauts jukušā Kārhardas karaļa, viņa sabiedroto un kaimiņu zemes Orgoreinas politiskajās spēlītēs, spēcīgi izjūtot varas gaiteņos slepeni pieņemto pretrunīgo lēmumu sekas, kļūstot gan par izstumto un vajāto, gar par ieroci valdības ļaužu rokās. Tomēr klusuma un nenoteiktības pasaulē Dženli rod sev draugu un sabiedroto – karaļa padomnieku Estravenu, kura dzīvesceļš pierāda skumjo patiesību, ka atbalstīt citādo visbiežāk nozīmē pašam kļūt par izstumto. Viņu savstarpējās attiecības ir tieši tādas, kādas var rasties starp divu pasauļu pārstāvjiem – brīžiem pārpratumu pilnas, sākotnēji piesardzīgas, vēlāk tiecoties citādajā atrast to, ko vēlas ikviens cilvēks – mīlestību, draudzību, sapratni un uzticību. Dženli ceļojums ved no karaļnama gaiteņiem uz koncentrācijas nometni, pēc tam vairāk kā 1000 kilometru pāri ledājiem kopā ar Estravenu bēgot no tumsas un nāves.

Grāmata sastāv no Dženli Ai piezīmēm Ekumēnei, no Estravena dienagrāmatas pierakstiem un Ziemas teikām un leģendām, asinīs un nodevībā dzimušām. Romāna vēstījuma jēga ir dziļa un filozofiska, tāpēc nav ieteicams sākt lasīšanu ar domu par starppasauļu kariem, asa sižeta pavērsieniem vai trillera cienīgiem efektiem. Šeit, uz Ziemas arī laiks šķiet iesalis mūžīgajā ledū, tāpēc rit lēnām, nesteidzoties, 11 mēnešus sniega valstībā dzīvodami, cilvēki ir iemācījušies vairāk klusēt, nekā runāt, vairāk just un domāt nekā izpausties enerģiski. Ziemas iemītnieki šķiet vienlīdz sveši un tuvi. Lai arī ārēji līdzīgi Zemes iedzīvotājiem, kāds ir Ekumēnes sūtnis, geteniešos apvienojas abu dzimumu iezīmes – sievišķais  maigums un vīrišķais skarbums, mulsinot gan Dženli Ai, gan lasītāju. Periodiski viņi ir kemmerā, kad notiek partnera meklēšana un iespējams vairoties ar savu kemmeringu – pastāvīgu partneri, ar kuru dots kemmeringa zvērests vai citu getenieti. Paradoksāli, taču Ziemas iemītniekiem Dženli Ai, kurš pārstāv vīriešu dzimumu, šķiet dīvains un nedabisks,pēc viņu izpratnes sūtnis ir mūžīgajā kemmerā, tātad izvirtulis.

Ziemas pasauli padara pilnīgu autores ieviestie  dienu, mēnešu nosaukumi, kā arī mums tik nepierastie un svešādie jēdzieni, piemēram: šifgretors – īstenībā grūti iztulkojams termins, kas apzīmē indivīda vai kādas sabiedrības grupas vai visas valsts prestižu, godu, cēlumu; Dothe stāvoklis – ar noskaņošanos panākts īslaicīgs milzīga spēka un enerģijas pieplūdums, pēc kura seko īpaši izteikts nogurums un vājums.

Ursula Le Gvina ir pārdomāti radījusi atšķirīgu pasauli un sabiedrību, kas beigu beigās nemaz nav tik atšķirīga no mūsu pasaules. Tuvais var kļūt tālāks par svešo, neiepazīto. Pēc piedzīvotā uz Ziemas Dženli Ai ir mainījies, kā mainītos ikviens, ielaižot sevī citas pasaules stāstu par klusumu, ledū sastingušo gaismu un cilvēku sirdīs un ledāja plaisu bezdibeņos mītošo tumsu.

Nobeigumā citāts, kam mani uzrunāja visvairāk:

    Gaisma ir tumsas kreisā roka,

    un tumsa – gaismas labā roka.

    divi kļūst viens – savijas dzīve un nāve

    kopā kā mīlnieki kemmerā,

    kā kopā sadotas plaukstas,

    kā mērķis un ceļš.

Māra Bitēna, valkiira.wordpress.com, 11.01.2015.