Vija Beinerte

Kur esat mācījusies:    

Rīgas 49. vsk., 1961-1972

Kur esat studējusi:    

VVKI, 1973-1979

Interesantākās darbavietas Jūsu dzīvē:    

Kinorežisore. Rīgas kinostudija, LKA, žurnāls Mājas Viesis

Jūsu vaļasprieki:    

Skrituļošana, lidojumi sapnī un ar paraplānu, raitā solī mēroti kilometri gar jūru un ne tikai

Cik grāmatas Jums ir iznākušas anketas aizpildīšanas brīdī?

4

   
Lūdzu, uzrakstiet to nosaukumus:    

1. Klusumā sadzirdēt (Zvaigzne)
2. Tev. Mīlestībā (Zvaigzne)
3. Tās dullās Paulīnes dēļ (Jumava)
4. Elejas Veronika. Mūžs, kas nepieder sev (LA apgāds)

Ko Jūs vēlētos pastāstīt par sevi saviem lasītājiem?   

Man bija gadi pieci vai seši, kad uz jautājumu "par ko tu gribi kļūt?" atbildēju – pirmdienās es būšu dzejniece, otrdienās – angļu valodas skolotāja, trešdienās – žurnāliste, ceturtdienās – aktrise, piektdienās – režisore, sestdienas pavadīšu ar ģimeni, bet svētdienās atpūtīšos no visiem.

Atbilde bija absolūti spontāna, pat nezinu, no kurienes ātrumā to visu biju ņēmusi. Pieļauju, ka pirmdienas izvēli bija iedvesmojuši mani krustvecāki Ludmila Azarova un Ojārs Vācietis. Pareizāk sakot, tas, ka viņi dzīvoja noslēpumainā mājā Altonavas ielā, kur bija liels dārzs un aiz dārza – ezers, ko daži nez kāpēc sauca par dīķi. Bet galvenais – Ojāram bija rakstāmmašīna. To, ka dzeju Ojārs rakstīja ar roku, tobrīd vēl nezināju.

Tiesa, šo savu "plāniņu" tikpat ātri kā izšāvu, tā arī aizmirsu. Bet kaut kur zvaigznēs tas jau bija paguvis ierakstīties...

Kad man bija gadi četrpadsmit, Ojārs sāka man pa telefonu lasīt savu dzeju. Un arī rakstīt vēstules. Uz vēstulēm bija jāatbild. Atbildēt gribējās īsi, nu tā, lai nav neviena lieka vārda. Pēkšņi atklāju, ka atbildes vieglāk (un jēdzīgāk!) ir nevis sacerēt, bet pierakstīt. Otrs mans atklājums – visi vārdi, formulas, mūzika, tēli un ritmi ir manī (gluži kā ikvienā no mums), svarīgi, cik no tā visa spēju sajust, saklausīt, ieraudzīt. Kopš tā laika man galvgalī arvien ir papīra lapa un zīmulis. Viss, ko esmu uzrakstījusi saistītā valodā, ir tapis brīžos starp nomodu un sapni – vai nu vēlu vakarā, vai agri no rīta. Uzreiz un bez labojumiem.

Kad dažus gadus vēlāk Rakstnieku savienības jauno autoru seminārā mums stāstīja par pantu slīpēšanu, par darbu pie formas, šausmīgi mulsdama atzinos, ka es dzeju nesaceru, es to vienkārši pierakstu…Varbūt tāpēc mana krājuma nosaukums ir "Klusumā sadzirdēt".
Esmu mēģinājusi savos agrajos dzejoļos pamainīt kādu vārdu, lai skan tā spilgtāk, interesantāk, taču nekas prātīgs no tā nesanāk, beigu beigās palieku pie sākotnējā varianta. Vai arī atsakos no šā dzejoļa publicēšanas.  

Pirms dažām dienām kollēga žurnāliste man pajautāja, kā konkrētas dzīves situācijas pārtop dzejā. Un bija izbrīnīta, kad atbildēju – nekā. Ar mani diemžēl (vai par laimi!) tā nenotiek, ka ikdienas pārdzīvojumi vai piedzīvojumi transformētos poētiskās rindās: ieraudzīju skaistu saulrietu un uzrakstīju par skaistu saulrietu, nu nē taču!
Tai pašā laikā mana dzeja ir absolūti personiska. Absolūti intīma. Kādreiz man šķita, ka parādīt atklātībā dzeju ir tas pats, kas pozēt kailai. Jānim Gleizdam, izcilajam fotomāksliniekam, kurš ir uzņēmis vairākus manus portretus, es atteicu kailfoto. Bet dzeju rādīt atklātībā tomēr uzdrīkstējos. Kaut gan dvēsele ir vēl intīmāka un pilnīgi noteikti vieglāk ievainojama par miesu.

Šķiet, vienīgais manas dzīves brīdis, kas derētu par atbildi uz kollēgas jautājumu, ir saistīts ar tēva nāvi. Viņš mira slimnīcā. Lēni un sāpīgi. Viņa pēdējie vārdi bija: "Cik brīnišķīgi…". No šiem vārdiem, nē, no visām ar tiem saistītām sajūtām, nojausmām,  pusnomoda sarunām ar nu jau mūžībā apskaidroto tēvu man radās "Elēģija" un "Trīs tikšanās".

Atzīšos: ir daži dzejoļi, kas atnāca, kad satiku Kārli, savu vīru, manu bērnu tēvu, tomēr pat tie tomēr nav konkrēts veltījums. 

Vēl varu piebilst, ka laimes pilnuma sajūta nav labākais stāvoklis dzejas rakstīšanai. Bija laiks, kad es nerakstīju nemaz. Un to nudien nenožēloju.

Ojāram dzeja bija dzīvesveids. Man ir labs draugs, dzejnieks un tulkotājs, kam dzeja ir ierakums karā ar ikdienu, glābiņš, narkotika. Man dzeja ir iespēja iepazīt sevi. Sajūtu dokumentācija. Bet dzejas rakstīšana – klusuma un arī disciplīnas jautājums. Sajūtas ir vienmēr, vēlme tās pierakstīt – ne.

Kura autora darbus Jūs ieteiktu izlasīt saviem lasītājiem?    

Ojāru Vācieti. Rilki un Cvetajevu. Bulgakovu, Markesu, Bariko un visu, ko tulkojusi Silvija Brice.