Dace Judina

Kur esat mācījusies, kad:    

Rīgas 69. vidusskola (1977-1988)


Kur esat studējusi, kad:    

RKIDT režijas nodaļa, diploms ar izcilību (1988-1991), specialitāte - masu pasākumu un mazo formu teātra režisore, kultūrizglītības darba organizatore.
BBC International – tālmācības programma praktiskajā psiholoģijā (1998-2001).
PITEC PA - Biznesa projektu vadība (2009).
LU PPMF Sociālā pedagoģija (2010-).


Interesantākās darbavietas Jūsu dzīvē:    

Kriminālziņu redaktore un žurnāliste IeM laikrakstos „Likuma Vārdā” un „Fakts”.
Kultūras un izklaides žurnāliste, teātra recenzente, modes un stila lapu redaktore, intervētāja laikrakstā „Rīgas Balss”
Atbildīgā redaktore izdevniecībā „Saimnieks.lv” (trīs žurnāli, laikraksts, ziņu portāls).
Neatkarīgās radošās apvienības un teātra studijas „Pūces Māja” vadītāja


Jūsu vaļasprieki:    

Foto, auto, grāmatas, ainavu dizains, senu noslēpumu pētīšana.

Lūdzu, uzrakstiet to nosaukumus:    

1. „Tik vienkārši” (2010)
2. „Tase melnas kafijas” (2011)
3. „Dīvainais Līgovakars” (2012)
4. „Ziemas blūzs” (2013)
5. “Mēnesis pie jūras” (2014)
6. “Siers otrajai pelītei” (2015)
7. “Divi. Pusnakts sarunas” (dzejas-eseju krājums; 2015)
8. "Trīs klikšķi līdz laimei" (2016) 

Kurā žanrā tapuši Jūsu darbi?

Detektīvromāns, dzeja, esejas, piedzīvojumu romāns, ironiski psiholoģiskais mūsdienu detektīvromāns

Jūsu apbalvojumi (ieskaitot nominācijas):    

“Dīvainais Līgovakars” - Lielā Lasītāju Balva 2013 (1. vieta) kategorijā Oriģinālliteratūra;
nominācija Lielajai Lasītāju Balvai 2014 Oriģinālliteratūra (2.vieta).

Ko Jūs vēlētos pastāstīt par sevi saviem lasītājiem?   

Ticu, ka ikviena cilvēka esībai šajā pasaulē ir jēga un nolūks.
Neticu, ka cilvēka mūžs ir tikai iekavas, divi skaitļi un svītriņa...

Šķiet, ka vissvarīgākā man ir savas sākotnes, sakņu apzināšanās. Tieši tāpēc, par spīti šodienas negācijām, valstiskajam un nereti arī cilvēciskajam strupceļam, joprojām esmu šeit – Latvijā. Te, kur ir mana dzimta un lauku mājas, ģimene un draugi. Tāpat kā visi radošie laužos cauri ikdienai. Strādāju. Daudz. Tipisks Vērsis.

Vairāk nekā divdesmit gadu esmu saistīta ar medijiem – agrāk kā algota štata žurnāliste, redaktore, tagad - kā neatkarīga publiciste, rakstniece, konsultante. Reizēm spēlējos ar domu – vai man ar šodienas prātu un dzīves izjūtu gribētos atgriezties presē? Jā un nē. Jā – jo tur ir dinamika, kustība, mainība, drosme. Nē – jo pārāk daudz steigas, paviršības, virspusības un anglicismu... Pārāk maz cieņas, iejūtības, cilvēcības un... labas literārās valodas.

Bet cilvēki ir galvenais! Mainās laiki, iekārtas, varas un valdības. Cilvēki paliek. Tāpat kā viņu dzīve, likteņi. Dzīves un likteņstāsti.
Tāpēc man tik ļoti patīk rakstīt par cilvēkiem. Dažādiem – gan labiem, gan ne tik labiem, gan ļauniem. Izpētīt – kas un kādi apstākļi viņus izveidojuši tieši tādus. Saprast viņu rīcību, ieiet prātā un sirdī.

Reizēm man jautā – no kurienes tu to visu ņem, nu, romānos?
No dzīves - izlasītā, redzētā, noklausītā, pašas un citu piedzīvotā. Ja spēj apstāties un ieskatīties, ieklausīties un pieskarties, nevis, augstprātīgi pieri raucot, paiet garām, tad ik uz soļa gaida kāds stāsts, kas lūdzas pierakstāms.

Vēl?
Mīlu spēli – profesionāli, dzīvē, sadzīvē un attiecībās. Gudru spēli. Man šķiet, spēles elementa radošais, augšupceļošais moments joprojām ir nepietiekami novērtēts. Mēs esam pārāk nopietni un kritiski – gan pret sevi, gan citiem. Jo sevišķi pret citiem.

Mācos pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir. Augšā, lejā, augšā... Balts, melns, pelēks, spoži krāsains... Auksts, silts, sauss, slapjš... Labi, slikti, brīnišķīgi, omulīgi, bailīgi, skumji... Viss ir relatīvs un tā īsti izjūtams tikai pretstatos – ja ir, ar ko salīdzināt. Tomēr - ir lietas, ko nespēju saprast un pieņemt, - apzinātu ļaunprātību, ambiciozu stulbumu un varaskāri, melus, nodevību, otram dvēselē brišanu.

Mācos teikt – jā, nē, paldies. Jā – kad jā, arī tad, kad ļoti negribas, bet vajag. Nē – kad nē, pat, ja nav ērti, korekti, pieklājīgi, izdevīgi. Paldies – par mīlestību, labestību, dzīves dāvanām un stundām, sastaptajiem cilvēkiem, domām un sajūtām, par spēju redzēt.

Mācos dzīvot. Paradoksāli – jānodzīvo puse mūža, lai saprastu, ka neesi iemācījusies dzīvot. Jo vienmēr līdzās / apkārt ir bijuši rāmīši, latiņas un kastītes ar vāciņiem, skrūvītes, uzgrieznīši un nagliņas. Un mēs - esam bijuši tādi, kādus mūs kāds vēlējies redzēt. Esam pielāgojušies, baidoties atļauties būt pašiem, teikt, ko domājam, darīt, ko liek sirds, iet, kurp vēlamies. Tagad mācos brīvību. Būt.
Ticiet vai ne, vislabākie skolotāji ir mani grāmatu varoņi.

Ko mīlu, kas patīk un sagādā prieku? Ziedi - smaržīgi. Lilijas. Plaukstošu papeļu trakais aromāts. Gulēšana sienā. Zālīšu vākšana. Saules rituāli. Skroderdienas. Nakts – silta, ar zvaigznēm. Stārķi, kas atgriežas mājās. Saule. Jūra – sevišķi vētrā. Zāles pļaušana un lapu grābšana. Labi padarīta darba redzams rezultāts. Slapjš suņa deguns, baltzobu smaids, lielas ķepas un uzticīgais skatiens. Kaķa maigā neatkarība un dzirnaviņu vibrācijas. Mani cilvēki. Siltas plaukstas. Godīgums un uzticība. Ziedoņa dzeja. Ģitārdziesmas pie dzīvas uguns. Meditatīva mūzika. Ceļš līdz apvārsnim un ātrums. Kvalitatīvi detektīvromāni un dzimtas sāgas (grāmatās un filmās). Dienas, kad „nāk informācija” un rakstās pats no sevis. Jauki blociņi un smalkas pildspalvas. Senlaicīgi aksesuāri. Sveču liesmiņu deja.

Kas nepatīk? ... Lai nu šoreiz paliek. Runāsim par labo


Kura (latviešu vai ārvalstu) autora darbus Jūs ieteiktu izlasīt saviem lasītājiem?    

I. Ziedonis, R. Blaumanis, A. Sakse, R. Ezera, V. Belševica, M. Zīle, V. Lācis, Z. Skujiņš, A. Bels, G. Cīrulis, A. Immermanis, Ē. Hānbergs, J. I. Stradiņš / A. Dimā, G. de Mopasāns, A. Čehovs, F. Dostojevskis, E.A.Po, I. Turgeņevs, Dž. Golsvertijs, V. S. Moems, P. Adamss, Ž. Simenons, A. Kristi, A. Mariņina, D. Simpsone, Š. Linka, V. Karatkevičs, Dž. Darels, N. Robertsa, K. Eliota, Dž. K. Džeroms.

Iesaki draugiem