Spīgana Spektore: Ursula K. le Gvina "Tumsas kreisā roka"

2012-07-19

Kad uzzināju, ka Zvaigzne taisās latviski izdot Gvinas romānu “ Tumsas kreisā roka ” es biju stāvā sajūsmā un nevarēju vien sagaidīt un nociesties, kad beidzot dabūšu to grāmatu. Nezinu gan, kāpēc es to nebiju izlasījusi angliski, jo galu galā- grāmata ir sarakstīta 1969. gadā un Gvinas Jūrzemes burvja sērija tak man nenormāli patika. Bet nu tā gadās.
Un tad sanāca pavisam neparedzēti- es grāmatu ievietoju savā grīļīgajā un nepiedienīgi augstajā neizlasīto grāmatu kaudzē tieši vienīgajā manas dzīves mēnesī, kad man vispār nebija laika atvērt kādu daiļliteratūras grāmatu. Nu tīrā sodība! Es tā mēneša laikā uz savām grāmatām centos vispār neskatīties, citādāk noteikti būtu visu metusi pie malas un lasījusi tās neatraujoties. Un tad beidzot pienāca tā diena, kad varēju ķerties klāt grāmatai un šo es izrāvu cauri principā vienas nakts laikā un biju stāvā sajūsmā. Kā būtu teikusi mana vecvecmāmiņa- “Kas lēni nāk, tas labi nāk.”

Darbība risinās tālā nākotnē Visuma visattālākajā apdzīvotajā stūrī uz planētas Ziema jeb Getena, kurā valda mūžīgais aukstums. Uz šīs planētas ir ieradies sūtnis Dženli Ai no starpplanētu savienības Ekumēnes, lai vestu diplomātiskas sarunas par Getenas pievienošanos Ekumēnei.
Dženli Ai savā misijā saskaras ar nebeidzamu grūtību virkni, sākot jau ar nepanesamo aukstumu un beidzot ar to, ka Getenu apdzīvo pavisam citāda rase kā pārējās planētas- Getenas iedzīvotāji ir androgīni, kas automātiski nozīmē to, ka viņu domāšana un priekšstati par dzīvi ir atšķirīgi no Ai pierastajiem un sagādās ne vienu vien šķērsli.

Šī ir grāmata, kurā atrodamas daudz un dažādas apslēptas nozīmes, metaforas un ilgu pārdomu cienīgas domas. Vispirms droši vien par to, kā ir dzīvot sabiedrībā, kurā nepastāv dalījums dzimumos, kur neeksistē dzimumiem tipiskas vai netipiskas lomas, dzimumu uzvedības modeļi un, protams, līdz ar to arī dzimumu diskriminācija. Bet tā nav vienīgā grāmatas tēma, tajā ir smalki savijušās gan pārdomas par laika ritējumu, gan par dzīves jēgu, reliģiju un cilvēkmīlestību. Grāmatai visu laiku nākas domāt līdzi, citādi tā varētu šķist bezcerīgi garlaicīga un nebaudāma.

Bet nav jau arī tā, ka nupat Gvina mums būtu cēlusi priekšā smagsvara filozofiju. Valoda ir aizraujoša un skaista, varoņi pavisam dzīvi un sižets absolūti ticams, grāmata viegli plūst uz priekšu un rauj lasītāju sev līdzi.
Autore ievadā burvīgi stāsta, kā rakstnieks melo, lai lasītājām izstāstītu patiesību, un viņai ir pilnīga taisnība- labi zinot to, ka visa grāmata ir viena vienīga fikcija, es biju gatava tai ticēt ne mirkli nešauboties. Tieši tik laba tā ir.

“Patiesība atklājas caur iztēli.”

Šis ir romāna pirmais teikums un to arī lieliski raksturo.
Grāmata patiešām rada spēcīgu realitātes garšu. Nu, piemēram, lasot par galveno varoņu pārgājienu pāri ledājiem vairāku mēnešu garumā, mani pārņēma sajūta, ka es atkal lasu kādu no alpīnistu sarakstītajām grāmatām, atklājot savus piedzīvojumus slavenajā Apvāršņa sērijā, tas nekas, ka viņi to dara uz kādas mums nezināmas planētas.

Ir tikai viena lieta, kas man šķita jocīga un man nav īsti izprotams, kāpēc kāds tā ir izdomājis darīt, bet skaidrojums par Getenas laika iedalījumu, par to, cik gadā mēnešu, cik mēnesī dienas, cik dienā stundu- ir atrodams pašās grāmatas beigās un nekur grāmatā nemanīju norādi uz to (ja nu tā tur tomēr ir, atvainojos, biju pārāk aizrāvusies ar stāstu). Nav tā, ka to visu vajadzētu iemācīties no galvas, lai saprastu grāmatu, bet man šī informācija tomēr būtu noderējusi pirms sāku lasīt pašu romānu, jo grāmatas vidū man vienā vietā sanāca pamatīgi aizķerties, mēģinot izrēķināt, cik tad uz Getenas dienā ir stundu un kā tas viss liekās kopā. Šī mīkla atrisinājās, kad nejauši atradu paskaidrojošo daļu un atklāju, ka Getenā stundas sāk skaitīt no pusdienlaika.

Un vispār- es par šo grāmatu biju stāvā sajūsmā, tā ir lieliska un pilnīgi noteikti lasīšanas vērta. Piekam, iepriecina arī vāka dizains- gan atbilstošs grāmatai, gan vizuāli ļoti baudāms, dodiet man vairāk tādus!

Nobeigumam vēl citāti, kas man šķita izraksīšanas vērti (aizlocīto stūrīšu gan grāmatā bija reizes 10 vairāk, bet neba nu visu var izraut no konteksta).

    [..] (psihologiem) nebija telepātijas spējas un viņi tādēļ vairāk atgādināja aklus ķirurgus.”

    “Mēģināt kaut ko aizliegt nozīmē to uzturēt.
    Šeit ir tāds teiciens- “Visi ceļi ved uz Mišnori.”. Un, pat ja tu pagriez Mišnori muguru un ej prom, tu tik un tā atrodies uz Mišnori ceļa. Aizliegt vulgāro nenovēršami nozīmē kļūt vulgāram. Ir jāiet kur citur, jāizvirza cits mērķis, tad tu nostāsies uz cita ceļa.”

Spīgana, http://spigana.wordpress.com, 19.07.2012.