Hronika: Ilze Eņģele "Septiņdesmit piecas dienas"

2012-02-01

Ilzes Eņģeles pirmais darbs "75 dienas" ir aizraujošs zinātniskās fantastikas romāns, kas aizved mūs uz 2095. gadu, kas, ja tā padomā, nemaz nav tik tālu. Bet var tikai pabrīnīties, ar kādu  lēcienu ir progresējušas tehnoloģijas un zinātne. Esmu zinātniskās fantastikas cienītāja, un arī šis romāns man visnotaļ iepatikās.

Romāna galvenā varone, 15 gadus vecā Heidi, ļoti vēlas dzīvē tikt uz augšu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Viņa vēlas strādāt Metrapolē, kas ir teju visu pilsētas iedzīvotāju sapnis, jo Metrapolē ir viss: komforts, aktīva sabiedriskā dzīve, nekādu rūpju un raižu. Un uz vienu gadu Heidi tiek dota tāda iespēja.
Tur, Metrapolē, viņu sagaida daudz kas tāds, kam meitenes jaunais, nepieredzējušais prāts vēl nemaz nav gatavs. Zvaigžņu slimība, kas tik viegli var pārņemt pat nobriedušus prātus, kā vilnis brāžas pāri Heidi, meitenei no zemākajiem slāņiem.

Romāna darbība norisinās 75 dienās, kas it kā nav daudz, bet tās maina Heidi dzīvi uz visiem laikiem, jo satricina viņas pasauli un ticību tai līdz pašiem pamatiem.

Uz futūristiska fona virmo visparastākās cilvēciskās kaislības un jūtas: mīlestība, naids, nodevība, augstprātība. Viss  nākotnē mainīsies. Būs jaunas, pārsteidzošas un dzīvi atvieglojošas tehnoloģijas. Būs iespēja sevi uzlabot gēnu līmenī, mainot ādas, acu, matu krāsu, mainot ķermeni kopumā. Būs visaptveroša kontrole, kas mūs paglābs no ikdienas haosa un vadīs mūsu dzīves. Un, protams, šī neizbēgamā urbanizācija! Tomēr mierinājums vismaz ir tas, ka mūs, cilvēkus, vēl joprojām vadīs tie paši cilvēciskie instinkti un trūkumi, vienalga, cik ļoti arī mūs censtos kontrolēt un ietekmēt.

Kādas tad ir 21. gs. beigu izklaides? Tās sevī ietver tērpu mainīšanu vairākas reizes dienā, virtuālos randiņus un ballītes, nelegālas organizācijas, kas darbojas tur pat kārtības dienestu acu priekšā, narkotikas. Kā redzat, mainījies ir teju viss un tajā pašā laikā nekas!

"75 dienās" nākotne diemžēl iekrāsojas ļoti drūma, lai gan tas zinātniskajai fantastikai ir raksturīgi. Zemeslode ir iznīcināta pašu cilvēku rokām. Cilvēki sablīvēti pilsētās un dzīvo burtiski cits citam uz galvas neskaitāmos līmeņos. Un ticiet man - skābais lietus ir mazākā no problēmām.

Mēs tik labprāt dzīvojam ilūzijās par sevi un apkārtējo pasauli, jo īstenība bieži vien ir sāpīga un pat biedējoša. Vai būtu iespējams, ka nākotnē mūs gaida pati lielākā ilūzija un krāpšana visas cilvēces eksistences vēsturē, ilūzija, kas ir tik vērienīga, ka tai nav iespējams neticēt pat tad, kad ir skaidri redzama īstenība? Lasiet Ilzes Eņgeles romānu "75 dienas" uz uzziniet patiesību!

Hronika, http://vertigagramata.blogspot.com, 31.01.2012.