Dainis Gžibovskis: Patriks Ness "Nazis, ko neatlaist"

2012-01-31

Ja kāda grāmata tiek salīdzināta ar Sūzenas Kolinsas “Bada Spēļu” sāgu, tad ir vairāk kā skaidrs, ka tai jābūt iespaidīgai. Patrika Nesa “Haosa Spēļu” triloģija ir ieguvusi vairākas godalgas, tā ir tulkota daudzās valodās un pasaulē ietekmīgi literatūras kritiķi netaupa uzslavas šim romānu ciklam. Pirmā triloģijas grāmata ir “Nazis, ko neatlaist” .

Grāmata sākas ar to, ka uz kādas planētas, Prentistaunas ciematā, savu nokļūšanu vīru kārtā gaida pēdējais zēns – Tods Hjūits. Prentistaunā dzīvo tikai vīrieši, jo visas sievietes gājušas bojā, inficējoties ar Trokšņa vīrusu, kas sievietes nogalināja, bet vīriešu domas padarīja apkārtējiem dzirdamas. Ar Troksni inficēti arī dzīvnieki. Kādu dienu, pēdējais Prentistaunas zēns nonāk vietā, kur nav Trokšņa un uzzina, ka viņam melots. Todam nākas bēgt no ciemata.

Zēns ceļā sastop meiteni, kaut gan viņam tika stāstīts, ka viņas visas ir mirušas. Tods saprot, ka viņam ir tikai aptuvens priekšstats par šo pasauli.

Sākumā, kad uzzināju, ka grāmatā būs runājoši dzīvnieki, domāju, ka kaut ko tik muļķīgu gan negribēšu lasīt. (Nekad nav patikušas filmas vai grāmatas ar runājošiem dzīvniekiem.) Apmēram pirmās simts lapaspuses no savām domām netkāpos un grāmata arī šķita samērā garlaicīga, jo vienīgo intrigu uzturēja tas, ka, miglainu iemeslu dēļ, Todam dzenas pakaļ. Tikai mazliet vēlāk atklāju, ka esmu pieķēries vienam grāmatas varonim un tas nebija cilvēks. Prentistaunas pēdējā zēna suns Mančijs ir vienkārši burvīgs radījums, kas aizkustinās katru lasītāju.

Ēnkāji un Mančijs ir divi grāmatas tēli, kas man šķita vispatiesākie un emocijas visvairāk izraisošie.

Pirmā atšķirība, kas ir starp “Bada Spēļu” un “Haosa Spēļu” triloģijām ir tas, ka stāsts par Katnisu ierauj sevī jau no pirmajām lapaspusēm, bet Toda piedzīvojumi aizrauj tikai tad, kad grāmata jau tuvojas vidum. Starp šīm triloģijām var vilkt arī paralēles – abu grāmatu galvenie varoņi ir revolūcijas simboli, kas piedzīvo smagus zaudējumus un agrāk tikuši maldināti. Kā arī abi ir cīnītāji ar augstiem morāles principiem. Ja salīdzinam Katnisu Everdīnu ar Todu Hjūitu, tad varam secināt, ka “Bada Spēļu” meitenei ir krietni vien vairāk dūšas kā “Nazis, ko neatlaist” varonim. Lasot “Nazis, ko neatlaist”, bieži vien gribēju saukt Todu par gļēvuli, bet tad atcerējos, ka viņam taču ir tikai četrpadsmit gadu. (Ja rēķina pēc Zemes gadiem.)

Ja lasītājs tiek pāri grāmatas vidum, tad ir skaidrs, ka tā viņam noteikti patiks, jo, tuvojoties romāna beigām, saproti, ka uzreiz gribi ķerties klāt arī pārējām divām triloģijas daļām. Vajag laiku, lai iemīlētu šo grāmatu un, kad tas notiek, tad tā kļūst par “Grāmatu, ko neatlaist”

“Nazis, ko neatlaist” beigas gan īsti nepatika, jo autors stāsta pavedienu diezgan brutāli ir pārrāvis, atstājot lasītāju neziņā. Uzskatu, ka katrai triloģijas daļai jāatstāj pabeigtības sajūtu, reizē atlicinot arī intrigu un pamatu nākamai grāmatai.

Par spīti visam, “Nazis, ko neatlaist” fantāzijas žanrā ir patīkams pārsteigums, – nav vampīru, eņģeļu, supercilvēku. Ir parasti cilvēki, kas pārcēlušies dzīvot uz jaunu planētu, turpinot tur vīt savas intrigas. Neieteiktu šo grāmatu lasīt jauniešiem līdz sešpadsmit gadu vecumam. Grāmatā ir daudz vardarbības un nepatīkamas, asiņainas un nežēlīgas ainas. Šī brutalitāte un vardarbīgums man patika, jo piešķīra realitātei raksturīgo skaudrumu un tieši tas izraisīja manī gandrīz visu emociju gammu. Arī man parādījās Troksnis, kas mudināja Todu pacelt nazi, lai nonāvētu ienaidnieku, bet pēc ainas ar ēnkāji, uz laiku zuda vēlēšanās grāmatu turpināt lasīt. Jā, šis literārais darbs iespaido spēcīgi. Augstas klases fantāzijas darbs. Esmu pārliecināts, ka grāmatas turpinājumi pārspēs triloģijas pirmo daļu.

Dainis Gžibovskis, http://dgpyfrom.wordpress.com, 31.01.2012.