Dainis Gžibovskis: Urzula Poznanski "Erebos"

2012-01-02

Sākšu jau ar to, ka grāmatas “Erebos” izvēle bija nejauša, – jo meklēju grāmatu, kuru sarakstījis vīrietis, – sieviešu sarakstītās grāmatas mani jau bija nogurdinājušas. (Neesmu seksists, bet atzīstiet, ka jebkurai autorei – sievietei galvenais grāmatā ir mīlestība! (Par šo tēmu es noteikti negribēju lasīt šoreiz.)) Grāmatu izlasīju trijos piegājienos un pēc pirmā priecājos, cik grāmatai vīrišķīgs, patīkams stils un raksturs, bet tikai tad nolēmu izlasīt informāciju par grāmatas autoru. Biju pārliecināts, ka U. Poznanski ir vīrietis, bet tad lasu – URZULA (!) Poznanski. Tas laikam ir arī mans lielais kompliments grāmatas autorei – reti kura sieviete spēj uzrakstīt ko tik vīrišķīgu.

Pirms grāmatas lasīšanas gan nekādus izpētes darbus par autori vai pašu grāmatu neveicu un silti iesaku arī jums darīt tāpat. Kāpēc? Rakājoties pa Wikipēdiju varat izlasīt arī ko tādu, kas mazinās pārsteiguma efektu, kad lasīsiet grāmatu. Grāmata ir ievērojama jau ar to vien, ka tajā ir apkopoti vairāki žanri un pēc izlasīšanas grūti saprast, kas tad īsti tas ir? Trilleris, fantāzija, jauniešu literatūra, zinātniskā fantastika vai parasts jauniešu romāns? Vairāk gan sliecos domāt, ka tas ir jauniešu trilleris ar zinātniskās fantastikas piegaršu. Brīžiem gan šķiet, ka šis darbs iekļauj sevī arī šausmu romāna elementus.

Grāmata ir stāsts par jaunieti Niku, kurš spēlē basketbolu, cītīgi mācās ķīmiju un ir diezgan parasts sava vecuma puisis. Pēdējā laikā viņu sāk satraukt, ka uz sporta treniņiem neierodas viņa draugi un klasesbiedri arī pamazām kļūst dīvaini un noslēpumaini. Tomēr tam visam ir izskaidrojums, – kāds disks, kuru jaunieši viens otram nodod. Skolēni, kuri disku nav ieguvuši, nezina, kas tajā ir, tomēr vēlāk tiek noskaidrots diska saturs – tā ir spēle, par kuru nedrīkst stāstīt nevienam, pat tiem, kuri to jau spēlē. Kādu dienu arī Niks saņem savu diska eksemplāru un sāk spēlēt “Erebosu”, – tas ir kas tāds, ko viņš nekad agrāk nav spēlējis – vizuāli baudāma, reālistiska un šķietami dzīva spēle. Spēle ar laiku iegūst gluži spokainu veidolu, – jo tā sāk dot pavēles spēlētājiem, kuras jāizpilda nevis spēlē, bet gan reālajā dzīvē.

Domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka šī grāmata jauniešos iedēsta iedīgli tam, lai viņi vēlāk kļūtu par kriminālromānu un trilleru faniem. Esmu lasījis daudzus trillerus un varu teikt, ka šis ir viens no labākajiem. Lasīju grāmatu un izjutu spēcīgu atkarību, – spēles raksturojumam un tās notikumiem veltīta vairāk kā trešā daļa grāmatas un jutos tā, it kā pats to spēlētu un, brīžos, kad Niks to nespēlēja, vēlējos, lai viņš to spēlē. Atkarību izjutu tik dzīvi, ka reizē jutu gan postu, gan laimi, ko sniedz šī spēle. Ja “Erebos” būtu reāla spēle, tad, nešaubieties, es tagad to spēlētu! (Par spīti tam, ka neesmu spēlējis videospēles jau 5 gadus.)

Domāju, ka šī grāmata uzrunās jebkuru pusaudzi un arī viņa vecākus. Iespējams, ka tad jaunieši “redzēs no malas” kā izskatās atkarības mākti cilvēki un sajutīs žēlumu gan par savu dzīvi, gan par saviem tuvajiem. Vecākiem “Erebos” varētu likt saprast to, ka atkarība no videospēlēm ir vairāk psiholoģiska, bet reizē arī fiziska – tāpat kā alkoholisms, narkomānija un atkarība no nikotīna, – bērniem ar šādām atkarībām vajadzētu palīdzēt, nevis uzreiz mesties nosodīt.

Šobrīd “Erebos” ir literatūras sensācija – starp visām vampīru, vilkaču un eņģeļu romancēm jaunieši velta laiku arī U. Poznanski grāmatai un atzīst, ka tā ir gluži vai narkotiska un izlasāma vienā vakarā. Domāju, ka lasītājs vidējais “Erebosu” titulēs kā savu 2011. gada Nr. 1. grāmatu. (Savā žanrā šī noteikti ir lieliska grāmata un man tikai prieks, ka jauniešiem ir arī tik aizraujoša un reizē ārkārtīgi jēgpilna literatūra.) U. Poznanski jauniešu literatūrai piešķīrusi jaunu, patīkamu dvesmu.

Ja latviski tiks izdots vēl kāds autores romāns, tad būšu pirmais, kurš pēc tā stāvēs rindā!

VĒRTĒJUMS: 9/10

Dainis Gžibovskis, http://dgpyfrom.wordpress.com, 2.01.2012