Hronika: Urzula Poznanski "Erebos"

2011-12-23

Urzulas Poznanski romāns "Erebos" ir aizraujošs ceļojums rakstnieces fantāzijas pasaulē, kas mūs iepazīstina ar jaunās paaudzes tehnoloģijām.

Kas gan bīstams var būt parastā datorspēlē? Pareizajās vai, varbūt šai gadījumā jāsaka, nepareizajās rokās tā var kļūt par bīstamu ieroci. Kas gan vēl var būt vieglāk ietekmējams par jaunieti, kurš vēl īsti nezina, kas pats ir?

Nika skolā klejo kāda diska kopija, kas izrādās ir aizraujoša datorspēle "Erebos". Cilvēks, kas kļūst par tās spēlētāju, tiek nozvērināts par to nebilst ne vārda. Niks, tāpat kā daudzi pirms viņa, iekrīt azartā, pakļaujoties spēles varai, kas sniedzas daudz tālāk par pašu spēli. "Erebos" spēlētājiem uzdevumus liek veikt ne tikai virtuālajā, bet arī reālajā pasaulē. Un arī apbalvojumus spēle pasniedz abās realitātēs. "Erebos" saprot tikai bezierunu paklausību. Spēle ir vienīgā, kas diktē noteikumus, kurus nevar apstrīdēt. Kad Niks nespēj izpildīt kādu no spēles uzdevumiem, viņš tiek no tās izmests. Bet spēlei mērķis ir nosprausts. Tikai kāds tas ir? Tieši to Niks ar draugiem cenšas noskaidrot!

Grāmata lieliski atklāj paralēlās realitātes/datorspēles burvību un tās spēju izraisīt atkarību.  Šai spēlē tu vari būt, kas vien vēlies. Nav kliķu, grupējumu. Ir tikai tīrs sākums. Šajā realitātē nekas nav neiespējams. Vientuļie vairs nav vientuļi, nesaprastie jūtas saprasti, liekie - iederīgi. Visi nēsā maskas, kas viņus nošķir no tā tēla, kādu viņi ir radījuši realitātē. Varbūt tikai aiz maskas mēs tā pa īstam parādām savu īsto seju?!
Tomēr, kas notiek, ja virtuālā pasaule nonāk tik tuvu realitātei, ka paliek grūti nošķirt vienas sākumu no otras beigām? Vai mēs visi kaut reizi neesam domājuši, kā tas būtu, ja mēs kļūtu par kaut ko pavisam citu, vai vismaz vēlējušies iemantot burvju spējas? Ja nu mums šī iespēja tiek dota? Cik tālu mēs ietu? Cik daudz būtu gatavi darīt uzvaras dēļ? Un vai mērķis tiešām attaisno jebkurus līdzekļus?

Spēli "Erebos" precīzi raksturojis kāds no grāmatas varoņiem: "Programmas ģenialitāte kombinācijā ar spēles izraisīto atkarību - ai, ai, ai. Dinamīta muca zem pakaļas mani uztrauktu mazāk."

Grāmata ir uzrakstīta aizraujošā stilā. Tā tevi tur uz pašas krēsla maliņas, un tā vien gribas nepacietībā mīņāties, jo tu dedz ziņkārē pat to, kas notiks tālāk. Kad pārtrauc lasīt, liekas, ka pats tik tikko esi pārtraucis spēlēt datorspēli, pie kuras tā vien gribas atgriezties.
Urzulas Poznanski ļoti meistarīgi sapludina galveno varoni Niku ar viņa čaru (pat nezināju, ka tā tas tiek saukts! Tie, kas šai lietā ir tikpat nezinoši kā es, atļaušos paskaidrot - čars ir spēlētāja virtuālais es, tas "cilvēciņš", ko dzenā pa ekrānu). Kad Niks spēlē "Erebos" viņa jūtas un domas tiek piedēvētas viņa vadītajam spēles varonim, tā piešķirot tam teju taustāmu esību.

Hronika, http://vertigagramata.blogspot.com, 22.12.2011