Dainis Gžibovskis: Aira Levins "Rozmarijas bērns"

2011-11-15

Aira Levina un Stīvena Kinga romāni ir baudāmi kā labi pagatavota kafija, melnā tēja vai dārgs konjaks – garša spēcīga, patīkama un pēcgarša vēl ilgi kņudina garšas kārpiņas. Stīvens Kings mūs pārsteidz un biedē pēdējās desmitgades, bet pirms viņa bija kāds, kurš šausmu žanrā nebaidījās ieviest pavisam jaunu tēmu – šķietami amorālu, necilvēcīgu, riebumu izraisošu un tajā pašā laikā šķietami ikdienišķu, parastu un pat jauku. Iespējams, ka bez Aira Levina romāna “Rozmarijas Bērns” mēs nezinātu visas tās neskaitāmās filmas par eksorcistiem – ļauno garu izdzinējiem un meitenēm un puisēniem, kuros iemiesojies pats Nelabais.

Katram fantāzijas un fantastikas cienītājam savā obligātās literatūras sarakstā vajadzētu ievietot arī Aira Levina vārdu, jo, ja jūs domājat “Kā agrāk cilvēki varēja dzīvot bez Kinga romāniem?”, tad atbilde skanētu tā – “Viņiem bija Levins!”

Tikai šogad sāku iepazīt Levina daiļradi un nevarētu teikt, ka man viņš bija svešs, kad sāku lasīt “Rozmarijas bērnu”, jo iepriekš biju izlasījis “Pirmsnāves skūpstu”, kas balansēja uz šausmu un spriedzes romāna robežas. Levins ar katru nākamo romānu auga un “Rozmarijas bērns” tam ir lielisks apliecinājums – tika atvērta jauna lapaspuse kino un literatūras vēsturē. Baznīca pret Levinu raidīja neslēptu naidu – tik ļoti šis romāns spēja ietekmēt cilvēkus 20. gadsimta septiņdesmitajā gadu desmitā.

Par ko tad ir šis skandalozais romāns?

Rozmarija ir parasta amerikāniete, kurai dzīvē paveicies mazliet vairāk nekā citiem un viņa var atļauties nopirkt milzīgu dzīvokli un nestrādāt algotu darbu, jo viņas vīrs Gajs ir labi apmaksāts aktieris. Šķiet, ka labāk vairs nevar būt, bet izrādās, ka var gan! Viņiem ir lieliski kaimiņi, kuri rūpju un uzmanības ziņā pārspēj jebkurus vecākus. Rozmarijas vīrs beidzot dabū “lielo lomu” un aktiera karjera uzņem ārkārtīgi strauju augšupeju. Tad notiek vislielākais un gaidītākais brīnums. Par spīti Gaja plāniem atlikt bērna ieņemšanu uz vēlāku laiku, Rozmarija atklāj, ka ir mātes cerībās. Tomēr bērna gaidīšanai kā papildinājums līdzi nāk arī paranoja un Rozmarija vairs nesaprot vai tā notiek ar visām sievietēm, kas gaida bērnu vai arī viņas bažām ir nopietns pamatojums.

Tanīsa smaržas pavadījumā notikumi no gluži ikdienišķiem pārtop šausminošos un Rozmarija domās sāk atšķetināt, ka viņas un Gaja laime ir būvēta uz citu nelaimēm. Lasot kāda miruša drauga dāvāto grāmatu All of Them Witches Rozmarija atklāj šausminošus noslēpumus, kas liek saprast – pret viņu un gaidāmo bērnu izplānota sazvērestība. Vai tiešām viņa gaida vīra Gaja vai paša Sātana bērnu.

Šis ir viens no tiem romāniem, kas laupa miega stundas, jo intriga ir gluži nepanesama – vēlme grāmatu izlasīt ir milzīga un nolikt to malā ir gandrīz neiespējami. Lasītājs vēlēsies, lai Rozmarija piedzemdētu normālu bērnu un noslēgums būtu idilliska ģimenes aina. Nevarētu teikt, ka beigās nav idilles, bet tomēr tā nav gluži tāda kā mēs to iedomājamies tradicionālajā izpratnē.

Katrs lasītājs gan atklās vienu faktu, kas ārkārtīgi sarūgtinās šī šausmu pioniera pielūdzējus – Aira Levins miris pirms četriem gadiem un tas nozīmē vien to, ka Levina romāni ir tik daudz, cik dzīves laikā viņš paspējis uzrakstīt un publicēt. Lielākā daļa Levina daiļrades fanu, arī es, atzīst, ka “Rozmarijas bērns” ir viens no viņa iespaidīgākajiem un labākajiem darbiem. Šo darbu gan nevajadzētu uzskatīt kā Dieva zaimošanu, jo grāmata vismaz man lika šausmināties un vēl vairāk domāt par to, ka kristieši patiesībā ir laimīgi cilvēki, jo savu laimi būvē uz labiem darbiem, nevis pārdotām dvēselēm, citu nāvēm un nelaimēm.

Kāpēc romānu būtu ieteicams izlasīt?! Iespējams, labs arguments būtu tas, ka to lasa un pārizdod arī četrdesmit piecus gadus pēc tā sarakstīšanas. Tas, pavisam noteikti, ir labas kvalitātes un literārās vērtības rādītājs.

“Rozmarijas Bērns” 1968. gadā piedzīvoja arī ekranizāciju un padarīja tās režisoru Romānu Polaņski par starptautiska mēroga kino režisoru zvaigzni. Polaņskis romānu ekranizējis mērogā 1 pret 1 un tiešāk izdarīt to vairs nebūtu iespējams.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Dainis Gžibovskis, http://dgpyfrom.wordpress.com, 12.09.2011