Lāsma Gaile: Matss Strandbergs, Sāra B. Elfgrēna "Aplis"

2013-03-11

Melna, melna debess. Pa to augšup lēnām rāpjas apaļš mēness. Ja mazliet atlaiž grožus iztēlei, tā krāsa šķiet nedaudz neparasta. Ceru, ka šonakt pēkšņi neattapšos halātā stāvam kādā klajā laukā ar piecām citām meitenēm.

Bet tieši tā notiek zviedru rakstnieku Matsa Strandberga un Sāras B. Elfgrēnas romānā „Aplis” , ko izdevis apgāds Zvaigzne ABC. Mazās pilsētiņas Engelsforsas, kur dzīve sen jau nedzenas uz priekšu karuseļa ātrumā, ikdienu satricina nelaime – kāds puisis skolas tualetē izdarījis pašnāvību. Drīz vien sešas meitenes nakts vidū attopas pilsētās parkā, kur skolas apsargs apgalvo, ka viņas ir Izraudzītas, bet jaunekļa nāvē vainīgs ir kāds slepkava. Sešām pilnīgi dažādajā meitenēm ir jātiek pāri savstarpējiem konfliktiem un jārod kopēja valoda vai arī… kāda no viņām būs slepkavas nākamais upuris.

Kad meiteņu neoficiālais vadonis Niklauss paziņo: „Skola ir ļaunuma vieta”, es varu vien nobolīt acis. Sak’, ko gan es visu šo laiku esmu teikusi?! Nu, labi, varbūt ne gluži tā, un esmu jau arī izaugusi no tā posma, kad gribas mājasdarbu kalnos vainot skolotājus, kas droši vien ir noslēguši savienību ar pašu nelabo. Tomēr mums katram ir bijis tāds posms, kad liekas, ka skola patiesi ir ļaunuma vieta. Katrs kaut reizi devies turp trīcošiem ceļiem un ar neziņu, vai mājās pārradīsies ar veselu ādu (gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē).

„Apļa” autori romānu ir veltījuši pusaudžiem, kādi paši reiz bija. Tādēļ arī varoņu dzīve nebūt nav izskaistināta, tai nav tāda rozā briļļu atspīduma kāds, manuprāt, piemīt vairumam citu YA romānos. Pārdabiskās spējas nebūt neatrisina dzīves problēmas, pie apvāršņa viens pēc otra neparādās prinči baltos rumakos. Raganas statuss neglābj no ķīmijas kontroldarba nākamajā dienā, mātes neciešamā jaunākā drauga, problēmām ar draugu, kurš nezin, ko iesākt ar savu dzīvi, vai tā, ka vienaudži tevī saredz būtni no citas dimensijas, ne cilvēku. Maģiskas spējas nebūt nav burvju formula, kuras spēkos atrisināt visas problēmas. Pašam vien jādodas tālāk un jātiek ar tām galā, lai arī cik grūti tas sākumā nelikos.

Ja vēlies lielo mīlu, tad met līkumu šai grāmatai. Toties autori ir pievērsuši uzmanību kam citam, kas bieži vien ir daudz svarīgāks – draudzībai. Bija interesanti sekot līdzi kā atšķirīgās meitenes lēnām tiek pāri nesaskaņām un, ja nerod draudzību, tad vismaz vairs neklūp viena otrai virsū.

Emocijas „Aplī” ir īstas. Rakstnieki tiešām ir centušies iejusties jauniešu ādā, un, manuprāt, tas ir izdevies, jo es tiešām sajutu, ka grāmata ir veltīta mana vecuma lasītājiem. Uzskatu, ka „Aplis” spēs uzrunāt ne vien skolniekus, bet arī to vecākus.  Dodu 5/5.

Lāsma Gaile, greeneyednevertells.wordpress.com, 11.03.2013.