Līva Alksne: Džastins Kronins "Pāreja"

2012-11-27

Ir pienākusi īstā nakts stunda, jo tai līdzi lēnām šļūc arī iedvesma. Šoreiz jau pāris dienas kā piebeigts un kārtīgi apdomāts darbs jeb Džastina Kronina " Pāreja ". Zvaigzne ABC spējusi līdz lasītājam atnest fantastisku darbu par to, kāds pasaules gals mūs varētu sagaidīt. Jau blogeru pasākumā, kur klātesošos iepazīstināja ar drīzumā iznākošo darbu prātoju par to, kāda varētu izskatīties filma. Par filmu iedomājos arī turpmāk, lasot darbu, bet sapratu, ka filma noteikti liktu man vilties. To visu nevar iekļaut vienā filmā un skaldīt pa daļām nāktu par skādi.

Uzskatu, ka arī tas, ka grāmata ir pārdošanā vien nedēļu un jau ieņem pirmo vietu starp top10 izdevniecības pārdotākajām grāmatām, jau ir rādītājs.

Kronins noteikti ir spējis iztēloties pasauli (vai vismaz ASV), kāda tā varētu būt, ja notiktu kāda plaša mēroga kataklizma (nē, pašvaldību vēlēšanas neskaitās). Protams, ka te neiztikt bez ļaunajiem ASV specdienestiem un armijas, kura pamanās salaist visu tādā ķīselī, ka izdzīvojušie būs vien neliela saujiņa.

Armijnieki gribēja sev super karavīrus un nolēma eksperimentēt ar kādu vīrusu. Kā izrādījās, ne vienmēr iespējams paredzēt visu, īpaši, ja eksperimentē ar ko tādu, kas līdzi sev nes slepkavniecisku spēku.

Šis stāsts ir par vampīriem - asinskāriem un nežēlīgiem, kuriem no cilvēciskā atlicis vien tik daudz kā jautājums "kas es esmu". Negribu būt nekāda stāsta bojātāja, tāpēc, kā jau parasti centīšos ieinteresēt, nepasakot lieku.

Lasot šo grāmatu, aizmirstiet par pieķeršanos kādam varonim, jo nepaspēsi ij ne lapu pāršķirt, kad būs šņarks, žļerks un čušš... Jā, jā, tieši tā var iedomāties to, kas notiek ar cilvēkiem, kuri nav patvērušies no tumsas.

Bet, kas gan būtu vampīri, ja viņiem nebūtu, ko ēst? Tāpēc stāsts ir arī par cilvēkiem. Kad lasīsiet šo darbu, pievērsiet uzmanību tam kā cilvēki iemācās iztikt bez lietām, kuras šobrīd mums šķiet tik pašsaprotamas. Tāpat interesanti lasīt par to kā cilvēki, kuru ikdiena paiet aizsargājot savu nometni pret asinskārajiem vīrusainajiem un gādājot pārtiku, kā arī iesaistoties pilsētas vispārējā darba organizācijā, domā par augstpapēžu kurpēm vai mazām rokassomiņām. Tās, starp citu, stāsta norises laikā iespējams ieraudzīt mētājamies vien izlaupītos lielveikalu vrakos.

Kad visi striķi trūkst, noteikta kopiena spēj šķietami bez liekām domstarpībām un konfliktiem lieliski pašorganizēties. Katram tiek tas darbs, kuru tas spēj vislabāk paveikt, tajā pašā laikā, kontrolējot arī katra indivīda vēlmi pašapliecināties pāri savu spēku līmenim.

Manuprāt, autoram ir lieliski izdevies radīt darbu tieši tādu, lai, lasītājs dzīvotu grāmatai līdzi. Ar to es domāju - tumšā naktī "Rīgas gaismai" saiet grīstē datori un puspilsēta iegrimst tumsā - fantāzija sāk izspēlēt visļaunākos scenārijus. Un tas ir tikai viens mazs piemērs. Ja sākšu stāstīt vairāk, noteikti izpļāpāšu par daudz.

Starp citu, grāmatā darbības noris pavisam tuvā un mazliet tālākā nākotnē. Tā kā - viss vēl var notikt, jo mēs jau nekad nevaram zināt ar ko nodarboja smūsu kaimiņi gan vietējā, gan globālā mērogā. Domāju, ka arī šī tuvās nākotnes dimensija piešķiļ papildu dzirksti fantāzijas krāsniņā.

Noteikti iesaku šo grāmatu izlasīt. 800 lappuses palido nemanāmi un viegli. Vienīgi grāmatas noslēgumā šķita, ka viss tā "nu nekā" ir pabeigts, kaut gan es jau izspriedu, ka šī darba beigas atgādina tādas, kas pieļauj turpinājumu veidošanu. Es jau esmu izfantazējusi, kā stāstu var atdzīvināt uz vēl vienām 800 lappusēm. Īsāk sakot - krūzi tējas, siltu segu un krēslainu istabu un "Pāreja" būs visīstākais nakts nemieru rosinošs darbs.


Līva Alksne, http://lalksne.blogspot.com, 27.11.2012.