Apraksts

Brūnajās acīs atmirdzēja siltākā saule, mūsu pakalnu mākoņu malas un mūsu cilvēku smaidi. Viņš tik skaisti prata mīlēt un būt tuvu! Tik tuvu sirdij...

Pusaudzes Arlitas ģimenē ir ienācis melnais labradors Madors. Tikai ar laiku viņi saprot, ko patiesībā nozīmē suns – tas ir tuvums, saprašanās, piedzīvojumi, pārdzīvojumi un atbildība.
Liriski dokumentāls, sirdsietilpīgs Arlitas un Madora sajūtu un izjūtu stāsts par beznosacījumu mīlestību, par to, kā aug draudzība un līdztekus tai – cilvēks. Grāmatas lappusēs skan, dzīvo un elpo ziedošas Āraišu pļavas, ezera krasti, pakalni, alejas, smiekli un jaunības spars.

Arlita Laine (1996) studējusi psiholoģiju Latvijā un Anglijā, specializējoties kriminoloģijas nozarē. Pirmie literārie mēģinājumi uzdzirkstījuši agrā bērnībā, sacerot atskaņu pantiņus, bet tagad top scenāriji, stāsti, miniatūras un tekstuāli noformējumi kā svētkiem, tā ikdienai.
“Man patīk saukt sevi par rakstītāju, kā tautasdziesmās rokdarbu darītāju. Vērpju vārdus, mirkļus, ieaužu izelpas starp rindām, starp burtu valdziņiem. Visstiprāk es ziedu jūlija pļavās, mežos, kur sabrienu basās kājas, dziedot, vijot puķu kroņus un nirstot Āraišu ezera viducī – tur, manā saules pinumā. Valoda ir mana skaistākā rota,” tā Arlita.