Dzīvespriecīgākais divdesmitā gadsimta vēsturnieks

2017-02-07

Ar Jāni Lejiņu runājas Kristīne Ilziņa

Jānis Lejiņš literatūrā debitēja ar stāstu krājumu “Mūsu stacija” (1988), bet ikvienā lasošā latviešu ģimenē kļuva pazīstams ar vēsturisko triloģiju “Zīmogs sarkanā vaskā” (2001), kura pat šajos jaunajos laikos ir piedzīvojusi neticamus literārus panākumus – četrus izdevumus (papildmetieni 2005., 2010., 2014. gadā) un lasītāju mīlestību. 2014. gadā iznāca, kā pats autors saka, “mans skumju stāsts par pasaules skaistuma bojāeju” – romāns “Kamera obskura”, bet šogad pie lasītājiem dodas dzīvespriecīgākais romāns pēdējā laika latviešu literatūrā – “Vīrieša sirds” .

Kā radās nosaukums “Vīrieša sirds”?

Sākumā romānam bija nosaukums “Bet debess tik zila...”, jo man gribējās uzsvērt, ka cauri visām jezgām, cauri visai vēsturei, kas taisa drūmu un nezin kādu, debess tiešām ir zila vienmēr. Likteni mēs nevaram ietekmēt, bet savu skatu uz to varam gan.

Romāna galvenais varonis ir burvīgs tipāžs – fizkultūras skolotājs, nenovērtēts (un vēlāk novērtēts!) varonis, pat bruņinieks Ludis. Kā radās šis latviešu literatūrai un arī jūsu līdzšinējam rakstības stilam tik neraksturīgais tēls?

Pirms kādiem padsmit gadiem uzrakstīju dažas lapas, sākumā Ludis virzījās uz tādu kaulainā komunista tēlu, tad tomēr izlocījās no tā laukā, jutu, ka tas īsti neiet. Bet jau kā komunists viņš visu darīja tikai Bertas dēļ. Un vēl man tā kā tapa viens spiegu gabals – tur bija anarhisti sindikālisti un trockisti un kas tik vēl ne. Pirms pāris gadiem šie abi stāsti sāka saplūst. “Vīrieša sirdi” rakstīju divus ar pusi gadus, pie rakstāmgalda pavadot 6-7 stundas dienā.

Un kā jūs nonācāt pie divdesmitā gadsimta?

Divdesmitajā gadsimtā es jau biju iebraucis ar “Kamera obskura”, turklāt mani vienmēr ir interesējušas politiskās aizkulises, tas, kā to politiku taisa. Arī “Zīmogs...” zināmā mērā bija par to, kā politiku taisa. Svarīgi ar to par daudz neaizrauties un nepazaudēt cilvēku pa vidu.
Par divdesmito gadsimtu biju traki daudz salasījies un sākotnējais sapnis bija – uzrakstīt par vienu muižu un vienu mazpilsētu, biju jau visādus tipus salasījis, bet tas pārāk vilka uz sadzīvi un man nebija interesanti. Tad uzrakstījās skaistā epizode ar Staļinu – ar to “ņems un paņems!” (un tā pat ir vēsturiska patiesība, politbirojā 1945. gadā pavisam nopietni tika apspriests, ka varētu iet līdz Lamanšam, nevis apstāties Berlīnē), tad vēl blakustēmas par viltotajiem dolāriem, par spiedzi, kas pāri robežai veda briljantus kurpju papēžos, par latviešiem Krievijā...
Nāvīgi apnikušas pielijušās siena gubas, ko sauc par Latvijas vēstures atspoguļojumu. Cik var? Man abi vecāki bija komunisti, jo tā bija attiecīgā laika realitāte. Un tad? Būdams kolhoza priekšsēdētājs, mans tēvs izpelnījās nepatikšanas, jo par kolhoza naudu visiem kolhozniekiem nopirka gumijas zābakus. Uznāca revīzija... Arests, tiesa ķurķis. Pēc gada gan viņš izkļuva brīvībā. Tādi bija laiki. Bet viņi dzīvoja, dzīvoja pilnasinīgi. Un mēs arī dzīvojam, nevis ciešam. Un es rakstu par dzīvi, nevis par ciešanām.