Latvieši raksta. Caur grāmatām attīrīties. Inguna Bauere

2015-02-03

Inguna Bauere ir rakstniece, kuras vārdu vislabāk būs iegaumējuši tie lasītāji, kam tuva mūsu zemes vēsture, jo savus romānus viņa velta galvenokārt 19. gadsimta personībām un notikumiem Latvijā. “Skolas Līze”, “Ede, Pumpura sieva”, “Līdz septītajai paaudzei”, “Lizete, dzejniekam lemtā”, “Piedod, Karolīne” un nule tiem pievienojas jaunākā romāna,“Ne zelts, bet putekļi” pirmā daļa,“Mācītājs un viņa dēls”.

Ingunas Baueres moto: būt Latvijā un latvietei ir Dieva izredzētība. Rakstīt latviešu valodā par latviešiem – lielākais prieks un gods.

Foto: Aivars Ošiņš

Kā nonācāt pie romānu rakstīšanas?
Sākot padziļināti interesēties par Latvijas senvēsturi, kas mums, padomju sistēmā skolotajiem, bija ,,tumša bilde”, pamodos kā no dziļa miega – esmu latviete, un man ir, ar ko lepoties! Būdama liepājniece, toreiz jau dzīvoju Vecpiebalgā, kur, ja tā var teikt, katra zemes pēda ar kultūrvēsturi piesūkusies. Rakstīšana man padevās, biju vareni ,“uztrenējusies”, rakstot mammai garum garās vēstules, kas ceļoja no Vecpiebalgas uz Liepāju.

Reiz, ļoti aizvainota pēc kādas Rīgas mākslinieku uzstāšanās vietējā kultūras namā, kurā viņi nodemonstrēja klaji nicinošu attieksmi pret lauciniekiem, uzrakstīju garu, sašutuma pilnu vēstuli žurnālam “Ieva”, kas toreiz tikko sāka ceļu pie lasītājiem. Saņēmusi uzmundrinājumu, turpināju rakstīt žurnālam – intervijas ar lauku ļaudīm, stāstiņus.

2004. gadā startēju Lata romānu konkursā, iegūstot 1. vietu un ļoti iedvesmojošu naudas prēmiju. Kur citur “cilvēks no malas”, kāda toreiz biju rakstniecībā, lai izmēģinātu spēkus, ja ne kādā konkursā? Tā lieta “aizgāja”, un te nu esmu. Desmit gadi, pārdesmit grāmatas un Lata romānu autores zīmogs pierē, jo konkursiem esmu rakstījusi gana daudz.

Arī par Zvaigznes ABC autori kļuvu, iesniedzot darbu bērnu un jauniešu oriģinālliteratūras konkursam. Māris Čaklais apgalvoja, ka esot laimīgs, jo “man pieder viss, kas ar mani noticis”. Es tāpat varu teikt. Rakstīšana ir brīnišķīga nodarbošanās.

Kas ir tas, ko cenšaties dot lasītājiem?
Savas tautas pagājības apzināšanās. Intereses modināšana par to. Vēlēšanās saprast, kas esam, no kurienes nākam un uz kurieni ejam. Izklausās klišejiski, bet tikai tā – izprotot, kas ar mums noticis pagātnē, – varam sākt zīlēt, kāds būs nākotnes ceļš.
Ja godīgi, neko labu neparedzu. Mūsu gļēvums, vainu meklēšana citos, skaudība un nenovīdība, reizēm šausminošā vienaldzība un apātiskā ļaušanās dancināties zem svešas stabules... Nesaku to tikai par citiem. Arī par sevi. Caur grāmatām mēģinu izpirkt arī savu vainu, attīrīties, apskaidroties.

Ko un cik daudz lasāt pati? Kuri latviešu rakstnieki ir tuvākie un kāpēc?
Lasu, bet daudz mazāk nekā bērnībā un jaunībā, kad vecāku grāmatplaukta saturu zināju no galvas. Visu dienu burti ņirb gar acīm, vakarā gribas aiziet prom no tekstiem, noņemt brilles un paelpot svaigu gaisu. ,“Piespiedu kārtā” lasu visu, kas tiešā vai netiešā veidā saistīts ar iecerēto romānu. Tā kā “Ne zelts, bet putekļi” otrā daļa sauksies “Hernhūtiešu meitas” un tur darbosies Kārļa Miesnieka un Emīla Dārziņa senči, tad patlaban dienas kārtībā ir darbi, kas skar brāļu draudzes, nemainīgi – vēstures grāmatas, abu slavenību biogrāfijas, Jonāsa Miesnieka romāni utt. Darbība risināsies 19. gs. Piebalgā, tādēļ pārlasu “Mērnieku laikus”, A. Austriņa ,,Puiškānu” u.c.
Man vienmēr patikuši vēsturiski biogrāfiskie romāni, tāpēc starp latviešu autoriem izcelšu J. Kalniņu, S. Viesi, R. Dobrovenski, A. Heniņu, L. Puru, J. Lejiņu. Ja gabals ir “par seniem laikiem”, tad to noteikti izvēlēšos pirmo starp citām grāmatām. Zigmunda Skujiņa ,“Gulta ar zelta kāju” ir paraugs, kā gribētu rakstīt pati.

Kurš laiks un personība Jūs pašu šobrīd interesē visvairāk?
Kad kāds piezvana un pajautā, ko pašlaik daru, bieži nākas atbildēt – dzīvojos pa 19. gadsimtu. Tas laiks mani interesē visvairāk. Un tālāk, dziļāk pagātnē, kurā reizēm burtiski iegrimstu tā, ka negribas līst laukā. Saprotu, ka izklausās ne pārāk labi, bet tā nu ar mani ir. Par personībām jau atbildēju – 19. gs. jaunpiebaldzēni, par kuriem patlaban rakstu.

Foto: Aivars Ošiņš

Vai rakstniekam ir misija – un kāda ir jūsu?
Rakstniekam, protams, IR misija! Pati pirmā – cienīt, lolot un kopt savu valodu. Starp citu, arī pareizrakstību. Esmu beigusi tehnisku augstskolu, kurā latviešu valodu vairs nemācīja, prātā uz mūžu palika tikai tas, kas vidusskolā apgūts, bet, goda vārds, es protu pareizi rakstīt! Kamēr līdzās arvien biežāk uzrodas cilvēki, kuri atļaujas savu valodu nerrot.

Nesaku, ka jādzīvo atrauti no realitātes, aizmirstot, ka valoda ir dzīva, tā mainās. Nesaku, ka jārunā un jāraksta kaut kādā ļoti ideālā, ļoti pareizā stilā, ko ne vienmēr pati ievēroju. Nerunāsim par internetu, telefona īsziņām, TV titriem, kuros kļūdas čum un mudž, bet, mīlīši, kas notiek ar pareizrakstību mūsu avīzēs un žurnālos?! Pasakiet, lūdzu, cik Latvijā ir iestāžu, sākot ar Izglītības ministriju un beidzot ar visādiem valodu institūtiem, departamentiem un komisijām, kuru tiešā atbildības lokā ir valodas saglabāšana, sargāšana, kopšana? Visos ir vadītāji, direktori, vietnieki, padomnieki utt. – bezgalīgais ierēdņu skaits. Bet cilvēks, kurš Latvijā beidzis vidusskolu, vairs neprot sakarīgi noformulēt domu, neprot teikumu bez kļūdām uzrakstīt! Protams, ir naivi cerēt, ka šis cilvēks, lasot grāmatas, iemācīsies savu dzimto valodu cienīt. Bet varbūt tomēr kādreiz sapratīs, ka mums, latviešiem, nav citas vietas zem saules, kur latviski dzīvot. Skaisti runāt. Pareizi rakstīt.

Valoda simbolizē pašapziņu. Tikai mēs paši esam tie, kuri varam savu pašapziņu nogremdēt vai pacelt.