Dace Judina "Palaid Brūsu Villisu lidostā un vari to celt no jauna!"

2011-12-12

Pazīstamās žurnālistes Daces Judinas visnotaļ iespaidīgā debija - gada laikā apgāds Zvaigzne ABC laidis klajā jau otro viņas detektīvromānu "Tase melnas kafijas" - savā ziņā ir pārsteigums. Gan tāpēc, ka šis žanrs latviešu rakstniecībā jau gadiem nīkuļo, gan tāpēc, ka to autore ir apņēmības pilna šo nelāgo tradīciju mainīt. Pirmais bija iespaidīgi biezais Tik vienkārši, savukārt šoruden pie lasītājiem nonāca Tase melnas kafijas, turklāt tas lepnā spītībā lauž stereotipus, ka latviešu krimiķis pārdotāko grāmatu topos nespējot konkurēt ar ārzemju autoru darbiem. Izrādās, spēj gan! Lielākai intrigai der piemetināt, ka Dace sola - ar Tasi melnas kafijas ir sākta detektīvromānu sērija. Un labākais šajā solījumā ir tas, ka trešais romāns jau esot gandrīz pabeigts.

Pazīstamās žurnālistes Daces Judinas visnotaļ iespaidīgā debija – gada laikā apgāds Zvaigzne ABC laidis klajā jau otro viņas detektīvromānu "Tase melnas kafijas" – savā ziņā ir pārsteigums. Gan tāpēc, ka šis žanrs latviešu rakstniecībā jau gadiem nīkuļo, gan tāpēc, ka to autore ir apņēmības pilna šo nelāgo tradīciju mainīt. Pirmais bija iespaidīgi biezais Tik vienkārši, savukārt šoruden pie lasītājiem nonāca Tase melnas kafijas, turklāt tas lepnā spītībā lauž stereotipus, ka latviešu krimiķis pārdotāko grāmatu topos nespējot konkurēt ar ārzemju autoru darbiem. Izrādās, spēj gan! Lielākai intrigai der piemetināt, ka Dace sola – ar Tasi melnas kafijas ir sākta detektīvromānu sērija. Un labākais šajā solījumā ir tas, ka trešais romāns jau esot gandrīz pabeigts.

Kāpēc tu, būdama pazīstama žurnāliste, nonāci pie detektīvromānu rakstīšanas?
– Sāksim no otra gala. Detektīvi man patikuši kopš mazām dienām. Pie visa vainīgs sers Arturs Konans Doils. Kad mācījos otrajā klasē, manās rokās nonāca Bāskervilu suns.

Īstā literatūra mazām meitenēm!
Nemaz nerunā! (Smejas.) Es sāku lasīt šausmīgi agri! Biju mājās izrevidējusi visus grāmatplauktus. Arī to, ko maziem bērniem lasīt nemaz nevajadzētu. Bijām pie radiem. Ieraudzīju tur grāmatu – uz vāka liels suns. Manuprāt, tas bija laiks, kad TV ekrānos parādījās pirmā Šerloka Holmsa sērija. Gribēju palasīt par sunīti. (Smejas.) Šie, neko ļaunu nedomājot, arī iedeva. Sāku lasīt. Protams, aizraujošs stāsts, nav garš, izgrauzu cauri vienā vakarā. Un tonakt man rādījās tādi murgi! Pa durvīm nāk iekšā liels, melns suns, Es, protams, bļauju nenormālā balsī. Suns pārvēršas par baltu mežacūku. Tā nāk pie manas gultas un nezin kāpēc sāk runāt cilvēku valodā. «Kas tev? Kas tev?» Izrādās, mamma atskrējusi no blakus istabas, jo meita bļauj tā, ka jumts mājai ceļas nost.
Protams, mamma man toreiz teica, ka nekad vairs nevienu tādu grāmatu nedošot, bet man bija āķis lūpā – dabūju visus stāstus, kas bija izdoti par Šerloku Holmsu, izlasīju. Nu tā!

Infekcija izrādījās hroniskas kaites sākums?
– (Smejas.) Jā. Bet kāpēc no žurnālistiem..? Redzi, studēju režiju, bet ilgu laiku nostrādāju žurnālistikā. Tiešām ilgu laiku... no paša deviņdesmito gadu sākuma. Beidzot režisorus, nonācu Latvijas Televīzijā, vēlāk - NTV-5. Pēc tam pārgrozījās dzīve, aizgāju strādāt uz rakstošo presi. Tas ir tas, kas man patīk.
Bet nu... patika, patika, gadi gāja. Vienā brīdī man apnika tas, kas notiek Latvijas žurnālistikā. Tas tukšums... It kā jau par sevi vaidēt nevaru, man, paldies dievam vienmēr ir bijusi iespēja rakstīt par to, ko es gribu - portretus, lielās intervijas, par kultūru. Lai gan faktiski - pēdējos gadus, ko nostrādāju presē, tā vairs nebija kultūra, pat ne tuvu, - viss bija daudz nopietnāk: tolaik, strādājot lielā izdevniecībā, kūrēju vairākus izdevumus. Bet... kad saproti, ka principā ražo makulatūru, rodas... izdegšanas sindroms. Mums, Latvijā, tik mazā valstī, ir nenormāli daudz preses izdevumu. Viss atkārtojas – tās pašas sejas, tie paši teksti. Un - viss ir tik īslaicīgs! Kādā brīdī palika sevis žēl. Darbs presē nozīmē visu tavu laiku, jo tu šo darbu nestrādā, tu ar to dzīvo.
Tā es nolēmu, ka iešu prom no preses un darīšu kaut ko pavisam citu. Vienreiz man tas gluži labi sanāca, kad nodarbojos ar mārketinga komunikācijām. Tagad strādāju ar jauniešu teātra studiju. Un rakstu. Jo žurnālists jau nemirst, viņš sēž iekšā un grib rakstīt! Ir ko teikt - daudz kas sakrājies. Es jau tev LTV Nacionālajos dārgumos teicu, ka detektīvs ir labs žanrs – sabiedrības spogulis. Paskaties, ja lasām veco labo Agatu Kristi, redzam 20.-30. gadu Angliju. Ja lasām Mariņinu, tas ir lielisks tagadējās Krievijas atspulgs. Ja lasām Kolbergu, redzam padomju laiku. Ja lasām nepelnīti aizmirsto Jāni Ivaru Stradiņu, mūsu akadēmiķa uzvārda brāli, tad - viņš ar saviem sešpadsmit romāniem... kāds saka - lubenēm...

– Uz beigām jau gan diez kas nebija...
– Bet, es domāju, tās nav lubenes! Varbūt pēdējos romānos viņš, cilvēks, ļoti aizrāvās ar reliģiskiem meklējumiem... Mums tomēr ir vārda brīvība, katram ir tiesības rakstīt, ko grib... Jā, tātad Stradiņš lieliski salika labā un sliktā pretstatu, parādīja deviņdesmito gadu Latvijas sabiedrību šķērsgriezumā. Detektīvs ir iespēja sakoncentrēt visu, kas notiek apkārt. Man ir jautājuši par prototipiem. Nav manos darbos tiešu prototipu! Nav tā, ka „tas vecis ir no dzīves norakstīts”. Satiec vienu cilvēku, viņam ir tāda īpatnība, otram - šāda... Tas viss kaut kur aizķeras, vēlāk to salieku kopā.

– Kā sāki?
– Ar lielo romānu Tik vienkārši bija tā. Pirmo rindiņu uzrakstīju 1993. gadā, kad no televīzijas biju pārgājusi uz rakstošo žurnālistiku. Strādāju nedēļas avīzē Nakts. Tur bija ļoti brīvmāksliniecisks režīms. Man vajadzēja uzrakstīt divus lielos rakstus nedēļā. Tagad domāju, ārprāts, tas bija tik labs laiks! Ar vienu vai diviem lielajiem rakstiem nedēļā – labi, es jau esmu grafomāne, man bija lapa vai atvērums, kamēr citi rakstīja mazus rakstiņus. Man tie mazie gabaliņi nekad nav gājuši pie sirds... (Smejas.) Jā, ar šo apjomu mierīgi varēja nopelnīt iztiku. Dzīvo mājās, raksti, ko gribi! Bet nav jau maizes bez garozas. Štata žurnālisti kādā brīdī uz ārštatniekiem tomēr sāk raudzīties šķībi... Bet forša avīze bija! Diemžēl izdevējiem, Dienai vienā brīdī sāka likties, ka šis alternatīvais projekts ir nerentabls, un viņi – čiks! Rīt vairs avīze neiznāks!

– Tas toreiz bija stipri dīvaini! Es Nakti lasīju ar lielu prieku.
– Bet, zini, ko tas nozīmēja rakstītājam? Man bija knapi pāri divdesmit, biju ceļa sākumā, bez sakariem, bez pieredzes. Tev pēkšņi pasaka – šņakts! – un avīzes vairs nav! Dari, ko gribi. Tā bija barga ziema, vecāki pirmo gadu pārcēlušies uz laukiem, man pilsētas dzīvoklis ar visām ērtībām un kosmiskiem rēķiniem, darba nav, naudas nav. Aiz tīrā izmisuma sāku rakstīt un tā tapa pirmās nodaļas. Bet pēc tam nāca piedāvājums iet uz Iekšlietu ministrijas izdevumu Likuma Vārdā par rakstošo redaktoru.
Es domāju, jēziņ! Uz policiju! Kāpēc? Es taču esmu režisore! Man vajag teātri, kultūras pasākumus! Bet ēst gribējās un aizgāju. Un tā pagāja septiņi gadi! Izrādās, arī tur ir cilvēki, un ļoti labi cilvēki, kas deg par savu darbu. Man patika tas periods. Tur arī krājās visas šīs lietas. Taisījām kriminālās ziņas divām avīzēm – Likuma Vārdā un Fakts. Fakts iznāca reizi pāris dienās. Iedomājies, četru līdz astoņu lapu avīzīte pilna ar kriminālajām ziņām. Bet aiz katras ziņas taču slēpjas stāsts, cilvēki. Bija tāds gadījums – Alūksnes vecajā parkā atrasts vīrietis ar nogrieztu galvu. Izrādās, vainīgi divi pusaudži. Mazajā, klusajā Latvijā! Kā jau resora avīzei mums bija iespējas piekļūt tur, kur citus nelaida. Aizbraucām, sēž obezjaņņikā viens tāds appīpējies jauneklītis. Prasu: – «kā jūs viņam to galvu nogriezāt?» «Ai!» – viņš atbild – «tāpat kā maizīti griež.» Man gandrīz žoklis uz grīdas nokrita. Toreiz uzliku rakstam tādu pašu virsrakstu.

– Absolūts trulums!
– Tā tie stāsti krājās un veidojās. Vienā brīdī saproti, ka avīzē to visu nenodrukāsi, žurnālā arī nē. Un kurš vispār kaut ko tādu gribēs drukāt? Tad nekas cits neatliek, kā rakstīt krimiķi. Tur ir gan šī kolāžas iespēja, gan sabiedrības šķērsgriezums, zem rindām paliekot to vēstījumu, ko gribi. Nedomāju, ka esmu baigais Dons Kihots, ka ar to var labot pasauli. Ja to nav varējuši veči, kas raksta daudz niknākus tekstus, kā Vonnegūts, piemēram, tad es jau nebūšu tā, kas labos valsts iekārtu. Bet mēģināt taču var?

 – Kā tu strādā? Vispirms rūpīgi saplāno, kurā lappusē kas notiks, un tad cītīgi īsteno sava plāna punktus, vai raksti pa maziem gabaliņiem, lai tie tevi paši aizved vajadzīgajā virzienā?
– Rakstot Tik vienkārši, man bija sakrājies nenormāli daudz dokumentālā materiāla. Ilgi domāju, ko ar to darīt. Liela daļa „to ļaužu” joprojām ir pat pie ļoti labas veselības. Tas nozīmē – rakstīt visu, kā stāv, nevar. Bet to var iestrādāt. Tad nu es shēmoju. Faktiski, man labi sanāca, jo šie materiāli pa posmiem - tā, kā bija krājušies -, arī savietojās romāna trijās daļās. Pirmā grāmata ir tuvāk zemei, tuvāk realitātei.
Savukārt ar Tasi melnas kafijas bija tā... Pēc pirmā romāna mana redaktore teica, ka es esmu nežēlīga sieviete. Atbildēju, ka esmu balta un pūkaina, bet dzīve man apkārt ir skarba un nežēlīga. Tad es piedāvāju Vijai Kilblokai (apgāda Zvaigzne ABC valdes priekšsēdētāja) taisīt detektīvsēriju. Latvijā mūsdienās nav šādu sēriju. Kolbergam ir atsevišķi darbi, nelaiķis Stradiņš – viņam bija sērija par diviem privātdetektīviem. Nu, lūk, šāda sērija varētu būt vieglāka, ironiskāka. Tā mēs arī vienojāmies.
Redzi, tā atkal ir laba iespēja! Piemēram, Midsommeras slepkavības. Kas tas ir? Kādi tur ir slāņi? Visu iemīļotais inspektors Bārnabijs. Viņam ir ģimene, meita, kas regulāri kaut kur iekuļas. Viņam ir Vatsona tipa seržants, tiesa, apķērīgāks. Un ir noziegumi. Darbība risinās nosacīti trijos slāņos. Kāpēc gan to nevarētu izmantot? Ņemam nosacīti romantisko slāni, piedzīvojumus un analītisko slāni. Liekam to uz realitātes kopējās bildes un pasniedzam viegli ironiskā mērcītē. Nekas jau daudz nav mainījies. Agata Kristi savas shēmas radīja 20. gadsimta sākumā, bet viņas darbus aizgūtnēm lasa un ekranizē vēl šodien.

– Agatu Kristi bieži piemin ne vien shēmu, bet arī labās valodas dēļ. Esmu pamanījis, ka latviešu literatūrā valodu kā instrumentu labāk pārvalda tie autori, kas kādu laiku strādājuši par žurnālistiem. Paskaties kaut vai dzīvo klasiķi Ēriku Hānbergu. Nora Ikstena, Pauls Bankovskis, no jaunajiem – Osvalds Zebris. Šo sarakstu varētu turpināt.
Žurnālists ir spiests strādāt katru dienu – arī tad, ja iedvesmas nekādas. Rakstīt, un darīt to tā, lai nodrukā. Ideāls treniņš! Man gan šķiet, ka valodas izjūta vai nu ir, vai nu nav. Tāpat kā muzikālā dzirde. Esmu gan dzirdējusi, ka muzikālo dzirdi varot izkopt un uztrenēt, tomēr domāju – tā īsti nevar vis!

– Apgalvo jau, ka varot.
– Manuprāt, tas ir tas pats, kas būt pianistam. Vari iemācīties notis, uztrenēties spiest pareizos taustiņus. Tehniski šo gabalu nospēlēsi, bet dvēseles iekšā nebūs. Tas pats ar valodu. Varbūt, ātri rakstot,  kādreiz nesaliksi visus komatus un garumzīmes, tomēr doma būs, pēc tam pāriesi pāri un visu sakārtosi. Bet ir cilvēki, kas raksta, taču teksts nav dzīvs. Žurnālists ir daudz redzējis, daudz kur bijis, daudz un ātri rakstījis. Šī profesija iemāca ļoti ātri apstrādāt milzīgu megabaitu daudzumu gan galvā, gan uz papīra. Ja žurnālists ir trenējis redzi, dzirdi, uztveri un domāšanu, šis instruments darbojas. Viņš ir „iekšā reālajā dzīvē”. Savukārt autors, intelektuālis, visbiežāk dzīvo dažus metrus virs zemes un šo pašu bildi redz citādi; diemžēl nereti viņš ir atrauts no reālās dzīves.

– Kāda nozīme, tavuprāt, ir detaļām? Pēc tam, kad izlasīju, kā viena daiļava brauc pa Latvijas putekļaino zemes ceļu ar Ferrari (!!!), vairākus gadus neņēmu rokā latviešu krimiķus. Nē, nu es saprotu, fantāzija un tā tālāk, bet no šīs markas auto savulaik atteicās pat Maskavas jaunbagātnieki – slikts asfalts tam varēja izrādīties liktenīgs.
– Es pret detaļām izturos ļoti skrupulozi. Man ir sava fokusa grupa - gadu gaitā iepazīti profesionāļi, uz kuriem varu paļauties. Piemēram, ieroču eksperts, auto eksperts. Devu manuskriptus policijas ģenerālim Aloizam Blonskim, lai viņš izlasa un pasaka, vai neesmu kaut kādas muļķības sataisījusi. Ja viņam būtu kas sakāms, viņš arī pateiktu – paldies Dievam, pagaidām neko briesmīgu nav teicis. Man ir svarīgs viņu slēdziens.
Bija tā, ka romānu vajadzēja nodot izdevniecībā, pēdējā brīdī gāju tam vēlreiz cauri. Divos naktī zvanīju auto profesionālim un prasīju, vai tā var būt, kā esmu uzrakstījusi. Tur ir pakaļdzīšanās aina vietā, kur labo šoseju, ar nobraucienu uz grantenieku. Viens auto ir bembis, otrs mersis. Vienam klīrenss augstāks, otram zemāks. Zvanīju un prasīju – saki, lūdzu, vai zemais mersis tur vispār spētu izbraukt cauri, vai turpat arī paliktu? Nedod dievs, kāds pēc tam pateiks, ko „tā blondīne” tur par tehniku sarakstījusi!

– Īpaši jau, ja autore ir sieviete.
– Es gan pati ar auto braucu jau diezgan sen. Tēvs bija šoferis. Pirmoreiz pie stūres piesēdos astoņu gadu vecumā – ar kājām knapi varēju aizsniegt pedāļus. Tad nu mēģinu par mašīnām rakstīt tā, kā ir. Vai priekša vai pakaļa velkošā, vai šādi varētu paņemt līkumu vai nevarētu... Valmieras kriminālpolicijas priekšnieks Aldis Ozoliņš, kurš diemžēl jau viņsaulē, bija fantastiski labs braucējs. Viņš man vienu otru paņēmienu samācīja, kā ekstrēmās situācijās uzvesties uz ceļa.
Detaļām ir jāpievērš liela uzmanība. Ļoti bieži ir tā - skatoties kriminālfilmu, redzi, ka tur vienkārši muld. Nu, nav tā! Jebkurš normāls eksperts par tādām lietām sadotu pa bieti. Nevar tādas muļķības rādīt vai rakstīt. Septiņi gadi šajā sfērā man daudz ko devuši.

– Skaidrs, ka krimiķī nevajag visu taisīt kā dzīvē. Tomēr, ja tur nav fantāzijas elementa, tad jau iznāk kriminālhronika, nevis detektīvs.
– Galvenais - nesarakstīt pilnīgas muļķības!

– Atmetot visus teorijas smalkumus par angļu vai amerikāņu detektīviem, kas, tavuprāt, ir vieglāk un aizraujošāk - rakstīt darbu, kura galvenais varonis ir ar izmeklēšanas struktūrām saistīts detektīvs, vai tādu, kura centrā ir cilvēks no malas, viens no mums?
– Nezinu vai var runāt, kurš vieglāks vai grūtāks... Zini, kā? Ja raksti romānu, kura varonis ir varas struktūru pārstāvis, tas ļauj daudz vienkāršāk atrisināt jebkuru situāciju - no spēka pozīcijām. Kad galvenajam varonim vairs nedarbojas prāts, viņš var vienkārši izspert ar kāju durvis un teikt – atveriet, policija!
Ja darbojas otrs modelis, ir vajadzīgs daudz spēcīgāks pamatojums. Mis Mārpla, Puaro, arī citi viens no mums varoņi izmeklēšanu veic, kā teiktu Holmss, klubkrēslā. Viņi nevāc pierādījumus maisiņos un nenes tos analizēt uz CSI laboratoriju. Viss notiek galvā. Pirmajā variantā ir vairāk spraigas ārējas darbības, tehnisko līdzekļu, šaušanas un pakaļdzīšanās.
Savs labums ir abos modeļos. Vienā vari gari un plaši izrakstīties par domu ķēdītēm, otrā variantā jāpārzina drēbe – policijas un izmeklētāju darbs. Manis pieminētais Aldis Ozoliņš reiz teica, ka vienīgais normālais seriāls par izmeklētāju darbu ir Sasisto lukturu ielas, jo tur rāda visu, kā policistiem ir. Ja policijai nav naudas, tad arī seriālā nav. Žuļiki brauc ar jaunākā modeļa bembi, bet kruķi dzenas pakaļ ar žigulīti vai veco labo bobiku, kuram beidzas benzīns. Tā jau tas dzīvē arī notika - deviņdesmitie gadi tādi bija.

– Kāpēc ir šī lielā publiskā interese, kuru var dēvēt pat par globālu sērgu? Ieslēdz televizoru, spied uz pults, kādu pogu vēlies, visos kanālos valda kriminālās kaislības.
Mēs nelietīgi valkājam krimiķa jēdzienu. Krimiķis nav tas, ko mēs redzam. Mums par krimiķiem pasniedz bojevikus. Tie ir visīstākie slaktiņgabali. Ja nav divdesmit līķu un puse pilsētas drupās, tad tā nav filma! Padomā, kāpēc tiklīdz parādās kārtējā vecās labās Agatas Kristi darba ekranizācija, visi jau atkal sēž pie televizora? Tur taču ir tikai viens, nu divi, sliktākajā gadījumā - trīs līķi. Godīgi noindēts, nošauts vai dabūjis pa galvu ar kriketa nūju. Korekti, kā jau žanram pienākas. Salīdzini to ar ideālo Ziemassvētku filmu ar Brūsu Villisu četrās sērijās – miljoniem zaudējumu, sagrauti debesskrāpji, līķu kaudzes, bet beigās skan džinglbells. Palaid Brūsu Villisu lidostā un vari to celt no jauna! Labs krimiķis patiesībā ir stāsts nevis kaut kāds tur... blīkš-blāks, visi beigti!

– Bet kas tas ir? Gaļēdāja dzīvnieka slēptā tieksme uz vardarbību, ko cenšamies apvaldīt? Varbūt ar šādu filmu palīdzību nolaižam tvaiku?
– Tiesu psihiatrijas eksperte Ilze Veitnere manas grāmatas atvēršanā to ļoti labi pamatoja. Pirmkārt, šodien liela daļa cilvēku dzīvo emocionāli blāvu, vienveidīgu dzīvi, un, lūk, šī ekrāna vardarbība, asinis, intrigas un skandāli, ir tas, kas to piepilda. Otrkārt, katrā cilvēkā snauž vardarbības gēns. Katrā! Mēs reizēm kļūstam dusmīgi. Pats redzēji, ka nācu un bubināju par to šoferi, kas nogrieza manam auto ceļu. Zini, šādos brīžos visi ņemas – uh, es varētu viņu nosist! Ne nu kāds sit, ne kā... Es pabubinu, man ar to pietiek, nolaižu tvaiku, un viss, bet kāds džeks varbūt ar stellatslēgu nodotu vainīgajam pa priekšējo stiklu. Nedomāju gan, ka sišana būtu īstais risinājums.
Tagad tāds riebīgs laiks. Neviens nezina, kādus brīnumus nesīs rītdiena. Tas viss krājas. Līdzcilvēkus sist nav labi, slaktēt nost ne tik nedrīkst. Māju gāzt riņķi arī muļķīgi, būs jāceļ no jauna. Taču kaut kā šis tvaiks ir jānolaiž - un to šobrīd piedāvā skatāmie mediji.

– Bet tas jau ir sasniedzis vājprātīgas formas!
Mani arī tas kaitina! Vienu dienu skatījāmies multenes. Nevienu normālu filmiņu nevar atrast. Ir kaut kādi ar datoru zīmēti šausmekļi, izkrāsoti fluorescējošās krāsās, no kurām pilnīgi un noteikti var iedzīvoties epilepsijas lēkmē. Kur palikušas jaukās Rozes Stiebras multenītes? Kur vilks ar zaķi? Kur Toms ar Džeriju? Diemžēl, arī tajās vardarbības pa pilnam. No tā visa bērns samācās - redz, ka var iedot kaķim ar āmuru pa galvu, kaķis paliks plakans, bet pēc brīža piecelsies dzīvs. Bet nebūs taču dzīvs!
Tā pati avīze Fakts, par kuru stāstīju... Deviņdesmito vidū, kad to palaidām, sākumā tirāža bija zem 5000. Avīzē reklāmu nebija, bet trijos mēnešos tirāža uzkāpa līdz 19 000! Tu man jautā – ko vajag sabiedrībai? Asinis viņiem vajag! Vardarbību. Tad viņi lasa un nolaiž tvaiku.
Tagad šo funkciju pārņēmusi dzeltenā prese. Visi min – kurš ar ko pārgulējis, kurai no kā bērns piedzimis. Nesaprotu, kam tas vajadzīgs? Es domāju, ka runājot par vardarbību un apakšbikšu lietām, tiek aizsegtas citas, ļoti būtiskas lietas. Cilvēki tiek padarīti par truliem radījumiem, kurus tik tiešām interesē vairs tikai tas, kurš ar kuru pārgulējis un kāpēc. Tu skaties stulbu bojeviku, kurā redzi, kā viens otram izdauza purnu, bet neredzi to, kas tajā pašā laikā norisinās ar tevi pašu, ar sabiedrību kopumā, galu galā – ar tavu valsti, jo tā, daudz nopietnākā bilde - par to, kas notiek patiesībā, - netiek parādīta.

Intervijas autors: Arno Jundze, Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai, 08.12.2011

Lasītāju atsauksmes

Iesaki draugiem