Bārbala Simsone: Hāleds Hoseinī "Pūķa ķērājs"

2009-10-19

No arābu "Tūkstoš un vienas nakts pasakām" līdz Pasternaka "Doktoram Živago" - vēstījumi par zemēm un ļaudīm "uz austrumiem no sevis" Eiropas lasītāju arvien valdzinājuši kā paskarba, tomēr vilinoša eksotika. Afgāņu izcelsmes ASV ārsta un rakstnieka Hāleda Hoseinī debijas romāns " Pūķa ķērājs" šādu eksotiku piedāvā, sabalansējot skarbumu un vilinājumu rietumniekiem viegli uztveramā devā, toties ar bagātīgu psiholoģisku un simbolisku aizdaru.

Šobrīd, kad Latvijā izdotajā literatūrā dominē vēstījumi vīrietis-par-sievieti un sieviete-par- sievieti-(un-vīrieti), "Pūķa ķērājs" ir eksotisks jau tādēļ vien, ka sarakstīts salīdzinoši netipiskajā formātā vīrietis-par-vīrieti, savukārt citu savdabīgu nokrāsu romānam piešķir žanru saplūšana. Pirmās simt lappuses vedina domāt, ka lasām talantīgi uzrakstītas autobiogrāfiskas atmiņas par autora bērnību 1970. gadu idilliskajā (vismaz no bērna skatpunkta) Afganistānā un emigrēšanu uz Ameriku, kad šī idille vēsturei labi zināmu iemeslu dēļ pārtrūkst, taču, šķirot lappusi pēc lappuses, autobiogrāfiskā nots pamazām pārtop dramatiskā un pat melodramatiskā izdomas crescendo.

Romāna darbība aptver aptuveni 40 gadus, kuru laikā uz vēstures asiņu un sprādzienu fona rit stāsts par vīru attiecībām – tēviem un dēliem, cilvēkiem un dieviem, tautu un zemi. Nav nejaušība, ka varoņa biogrāfija dublē viņa zemes biogrāfiju – sākot ar relatīvi neapēnoto bērnību (Afganistānas monarhijas pēdējiem gadiem), ko pārlauž pusaudzības krīze (padomju okupācija 1979. gadā), turpinot ar pieaugšanu (kara gadiem) un beidzot ar dažādu problēmu plosītu briedumu (1990. gadiem tālibu režīmā). Autors rīkojies gudri, politiski ievirzīta teksta priekšplānā nostādot nevis globāla mēroga varoni, bet neievērojamu "mazo cilvēku" (šeit burtiski – bērnu), un no viņa perspektīvas vērojot, kā bērnības idilliskā ainava gan personiskā, gan valsts mērogā pārtop murgā.

Romāna centrā ir Amīra – pārtikuša Kābulas uzņēmēja dēla, un viņa tēva kalpa dēla Hasana draudzība, kuru par cementcietu saikni padara notikumi, kas šai laikā risinās ap abiem zēniem. Šī draudzība ir kontrastu pārpilna – starp topošo rakstnieku un analfabētu, starp sunnītu un šiītu, starp  puštunu (Afganistānā labāk ieredzētās tautas pārstāvi) un hazareju. Līdz ar to, kā jebkura bērnība, tā ir saulaina tikai retrospektīvā, tajā ielaužas noslēpumi, meli un nodevība, un bērnībā izdarītās izvēles turpina ietekmēt arī pieaugušā Amīra dzīvi. Notikumu sakritība ilgus gadus pēc emigrācijas atkal atved viņu uz  kara, reliģisku un etnisku konfliktu plosīto dzimteni izpirkt savu vainu.

Vienotā veselumā šo pārmaiņu laiku varoņa apziņā sasaista pūķa tēls - ne jau fantāzijas monstrs, bet auklas galā debesīs palaista papīra rotaļlieta, trauslas tuvības simbols, kuru cīņas ir Amīra bērnības centrālā izklaide. "Pūķa ķērāja" (angliski "Kite Runner") varonis patiesi visa teksta garumā skrien pakaļ – tēva mīlestībai, pieviltajai draudzībai, zaudētajai nevainībai, izpostītajai bērnības zemei. Vēlme pagriezt atpakaļ laiku, notvert aizgājušo un labot pagātnes kļūdas ir tik spēcīga, ka Amīram nav citas izejas kā pamest drošo patvērumu un atgriezties grēku izpirkšanai. "Ir iespējams atkal kļūt labam " - šī veca vīra izteiktā frāze Amīram kļūst par sava veida mantru.

Otrā romāna daļa ir sižetiski vājāka – pārāk daudz sakritību, simbolikas un sirdi plosošu epizožu vedina domāt, ka grāmatas autors aprakstītajā laikposmā Afganistānā vispār nav bijis, bet afgāņu dzīves reālijas apraksta pēc ASV pieejamajiem fragmentārajiem žurnālistu ziņojumiem. Autora vēlme aizlāpīt visus pirmajā teksta daļā atrodamos jēdzieniskos "caurumus", savīt sižetu klasiskajā apļveida konstrukcijā (nereti laižot darbā deus ex machina, kas savukārt padara notikumus gaužām paredzamus) dažbrīd sāk ērcināt, turklāt autoram, šķiet, piemirsies paša varonim mācītais par labo rakstīšanas stilu, jo tekstam cauri spraucas manāms klišejiskums. Piemēram, Amīra arheienaidnieks Āsefs šķiet mākslīgi notriepts tik melns, cik nu vien var būt – bērnībā lasījis Hitlera biogrāfiju (nav gan izskaidrots, kur šāds literārs sacerējums varēja gadīties 1970. gadu Afganistānā, pie tam vietējiem saprotamā valodā) un terorizējis līdzaudžus, pieaudzis kļūst par aktīvu tālibu režīma aizstāvi, turklāt pilnam komplektam - arī par bendi, sadistu un pedofilu.. Arī pirmajā teksta pusē iegleznotie dabiski trauslie simboli tiek pārvilkti un atkaliekrāsoti tik ilgi, līdz pat paviršākais lasītājs saprot, par ko ir runa. Tā vietā, lai ļautu nojaust, autors paskaidro, tā vietā, lai atstātu vismaz dažus jautājumus bez atbildes, autors paskaidro vēlreiz. Tomēr tekstā bangojošās (latviešu lasītāja uztverei vietumis pat pārāk košās) emocijas ir neviltotas un tāpēc iedarbīgas.

Rietumu lasītāju "Pūķa ķērājā" neapšaubāmi fascinē Afganistānas tradicionālo paradumu un kultūras ieražu apraksti, tomēr teksts nav ar tiem pārsātināts, drīzāk dekorēts – atsevišķu persiešu valodas vārdu un frāžu iestarpinājumi piešķir vijīgajai prozai tik nepieciešamo svešāduma dozu. Atklāti identificējot savu varoni ar tā zemi, Hoseinī nevilcinās atsegt abu neglīto, tumšo un samaitāto pusi, tomēr ar tādu pašu degsmi cildina visu, kas tajos neskarts un labs. Ar "pūķa ķērāja" ceļu uz briedumu un šķīstīšanos rakstnieks mēģina vietumis pat pārāk uzstājīgi pārliecināt (varbūt arī sevi?) – ir iespējams atbrīvoties no (cilvēka tiklab kā nācijas) pagātnes, un ir iespējams atgūt zaudēto nevainību. Iespējams, ka viens no romāna mērķiem bijis renanimēt Afganistānu un afgāņus 2001. gadu pārcietušās Amerikas acīs, tomēr tagad, kad cilvēces ienaidnieka tēls lasītāja apziņā zaudējis konkrētus vaibstus, pāri paliek talantīgi uzrakstīts stāsts par vainu, atpestīšanu un cilvēcību.

Bārbala Simsone, Kultūras forums, 16.10.09. 

Lasītāju atsauksmes