Kristīne Sadovska: Lusija Ečevarija "Mīla, ziņkāre, prozaks un šaubas"

2009-08-17

L.Ečevarija ne velti izpelnījusies skandalozu slavu.
Dāmu romāniņš, košos vāciņos un dažādām pamācībām no visām pusēm aprakstīts. Pārcentušies, man šķiet. Pēc vāka spriežot, iekšā tāds Seksa un lielpilsētas atdarinājums spāniskā mērcītē. Brīvu brīžu saldināšanai ar pikantērijām no svešām dzīvēm.

Taču ielasoties jāsecina, ka Lūsija Ečevarija ar savu debijas romānu ne velti izpelnījusies skandalozu slavu. Un ne jau par vaļsirdīgajiem seksa aprakstiem, bet gan par mūsdienīgo mītu graušanu.

Eksistenciālais pastāsts par trīs māsu brīžiem visai vētrainajām dzīves peripetijām ir visnotaļ tīkams, vienīgā absolūti klišejiskā sižeta līnija ir vaimanas pēc reiz māsu bērnībā ģimeni pametušā tēva. Arī maza pedofilijas un asinsgrēka ainiņa nav aizmirsta — lai nu kļūst skaidrs, ka autore teorijas par psiholoģiju salasījusies ne pa jokam.

Jo māsām — Annai, Rozai un Kristīnei — dzīve risinās gluži kā amerikāņu kalniņos. Katrai ir citas sliedītes, pa kurām vizināties augšā lejā līdz nelabai dūšai. Mūsdienās pasaka par trim brāļiem, kas, laimi meklējot, nonāk krustcelēs, ir pārtapusi pasakā par māsām. Iesi pa labi — galvu pazaudēsi. Iesi pa kreisi — mantu pazaudēsi. Iesi taisni — tāpat nekā laba nebūs. Un katras māsas izvēle tālākajam ceļam pa dzīvi ir stāsta pamatā.

Kristīne, smukā mazā māšele, savas sliedītes ir izraudzījusies visrūpīgāk — pēc spoži iesāktas karjeras liela uzņēmuma birojā vienu brīdi nolēmusi, ka gandarījums un dzīvesprieks burtiski aizplūst caur pirkstiem, un kļuvusi par bārmeni populārā bārā. Alkohols, narkotikas, sekss ar ikvienu un jebkuru. Dzīve, kas aumaļām rit uz priekšu, it īpaši naktīs.

Un pretmets — Anna, mājsaimniece, kas apprecējusies "tūlīt pēc sekretāru kursu beigšanas", turklāt ar veiksminieku, Anna, kuras māja ir iekārtota kā žurnālā, kurai ir mīlulis dēls un gādīgs, maigs, bet viegli garlaicīgs vīrs.

Roza, vidējā māsa, ir karjeriste. Viņai ir lielisks dzīvoklis, laba alga... un vairāk nekā. Trīs ceļi, kas noveduši strupceļā.

Lūsija Ečevarija ļoti sirsnīgi, vaļsirdīgi un mazliet skumīgi apraksta trīs mūsdienās populārākos sieviešu dzīves stilus. Un tiem, kas vēl joprojām lauž šķēpus par to, kura no trim izvēlēm ir vairāk sievietei piemērota, kamēr mēs pašas arī īsti vēl nezinām, kurš no ceļiem ir labākais, viena basku rakstniece ņem un paziņo, ka nelaimīga sieviete var kļūt, izdarot jebkuru no šīm izvēlēm. Bet to, kā kļūt laimīgai, nekrietnā nepasaka vis! Un pats trakākais priekš kārtīga dāmu romāneļa — nav neviena "sliktā", ko vainot tajā, ka kaut kas tomēr nav sanācis īsti labi. Tā vien liekas — kā kārtīgā pasakā šai brīdī parādīsies ragana, ļaunā intrigu vērpēja, kas kaut kādā viltīgā veidā ir pamanījusies sabojāt māsu (mūsu, sieviešu!) dzīvi. Bet Lusija Ečevarija šarmanti un ar tādu kā mazliet nejauku prieciņu norāda — katrs pats savas nelaimes kalējs.

Reiz kaut kur lasīju, ka visi laimīgie cilvēki jūtas līdzīgi, bet nelaimīgie ir nelaimīgi katrs pa savam. Ečevarijas romāna māsas ir tieši tādas — nelaimīgas katra pa savam. Lai kā viņas ārdītos, lai cik smalki censtos apvest dzīvi ap stūri, būtībā nekas nemainās. Un trakākais — to visu lasot — ikvienai sievietei ir iespēja identificēties ar kādu no māsām un... Atvaļinājuma laiskumā nevis sapņot par prinčiem baltā zirgā, bet uzdot jautājumu sev pašai — vai mana dzīve dara man prieku?

Kristīne Sadovska, speciāli Dienai, 10.08.09.

Lasītāju atsauksmes