Madara Cālēna: Antonela Gamboto-Bērka "Pilns aptumsums"

2009-05-25

Kā vienu no pirmajām sfērām krīze skar kultūru, jo sevišķi grāmatniecību. Netiek publicēti no realitātes atrauti literāri darbi, bet gan pašpalīdzības grāmatas, kas var noderēt grūtos brīžos. Tā arī pieteikta itāļu/austrāliešu žurnālistes Antonelas Gamboto-Bērkas vaļsirdīgā autobiogrāfija Pilns aptumsums.

Pēdējos četrdesmit piecos gados pašnāvību biežums pasaulē pieaudzis par 60 procentiem, "pašiznīcināšanās sacīkstes", raksta Gamboto-Bērka, tīksmi papildinot savus rūpīgos statistikas pētījumus ar piebildi: "Interesanti, ka dzimuma identitātei ir nozīme metodes izvēlē — šķiet, nāve tērpjas vai nu rožainās, vai gaišzilās drānās. Vīrieši dod priekšroku ieročiem un cilpai, bet sievietēm patīk graizīt sevi un rīt tabletes." Abiem gadījumiem tiek sniegta ilustrācija no repera Eminema tuvinieku loka — pieņemts domāt, ka cilvēki labprāt identificējas ar slavenībām. Grāmatas galveno tematu — vīriešu pašnāvības — iekrāso arī Gamboto-Bērkas dramatiskais redzējums: "Lai cik rāms bija līcis, zem ņirbu vilnīšiem klātās ūdens virskārtas valdīja nemiers." Autore nenoliedz, ka "manu psihi veidojušas lielākoties bēdas".

Taču grāmata nav tikai puņķaina. Tā caur personīgu pieredzi risina nopietnu jautājumu — kā novērst domas no pašnāvības. Autorei rūp talantīgi, trauksmaini vīrieši, kuri nereti šādiem vai tādiem līdzekļiem dara sev galu. Neapšaubāmi, viņa ir gudra sieviete, bet traki centrēta uz sevi. Viņas erudīcija literatūrā, filozofijā un dzejā ir plaša, tiesa, tendencioza un populistiska. Viņas favorīte šķiet esam Silvija Plata — ne visai spīdoša dzejniece, taču slavena kā izcilā dzejnieka Teda Hjūsa pašnāvību izdarījusī dzīvesbiedre. Gamboto-Bērkas dedzība atraisa drudžaino, emocionālo rakstīšanas stilu. Grāmata aktualizē jautājumu par žurnālistu kā rakstnieku. Žurnālists lielākoties ir īso formu darbonis, kas strādā ar faktiem, mēģina no faktu gūzmas veidot kopainu. Ja viņam jātiek galā ar plašāku materiālu un amorfiem jautājumiem, viņš nereti izplūst. Šis, šķiet, ir tas gadījums. Žurnālista prāts ne vienmēr ir radīts literārai niansētībai.

Gamboto-Bērka ir daļa no kultūras, kurā zeļ mūsdienām raksturīgais vērtību relatīvisms un šķietamības kults, kas arī sekmē pašnāvībām vēlamo augsni. Viņa ir žurnāliste, kura izliks savas un citu personīgās izjūtas visu apskatei. Aiz neviltoto rūpju fasādes nav noslēpjama viņas vēlme palepoties ar dārgām izpriecām un slaveniem paziņām. Viņas pārdzīvojumi nereti izklausās kā stāstiņi no dzeltenās preses. Gamboto-Bērkas saderinātais ir populārā vīriešu žurnāla GQ slavenais redaktors Maikls Vermēlēns, "skaļš ekstrēmists ar apšaubāmu morāli", kurš bija "atmodinājis Anglijas žurnālu industriju" ar "ārkārtīgi vīrišķīgu žurnālu" ("rupjības un nopietnība, vieglprātība un dedzīgums, kreisums un materiālisms, tur var atrast dzēruma un skaidra prāta jausmas, cēlas un zemiskas noslieces, tas ir cienījams un perverss, piebārstīts ar foršām draņķībām, ko cilvēkiem pirkt"). Vermēlēns ir vīrs, kas ar "plašu žestu mēdz uzsaukt šampanieti pārējiem galdiņiem". Viņš "arvien vairāk riskēja — plostošanas periodi, ārzemju prostitūtas, termiņi un tirāžas skaitļi, heroīns, kokaīns", taču bija "dziļākajā būtībā bezgala jūtīgs". Vermēlēns ir tipisks darbavietas vergs, kam bez darba nekā cita stabila nav.

Reizēm Gamboto-Bērka piebremzē, un tad lasīt kļūst interesantāk. Piemēram, rakstot par savu neveiksmīgo brāli, kārtējo pašnāvnieku: "Viņš vienmēr domājis, ka nemitīgi meklē, kā labāk paveikt darbu, lai gan jutis, ka tikai dažreiz spēj sasniegt iecerēto rezultātu. Uzskatījis, ka spiediena ietekmē bieži pieņem pareizus lēmumus, lai gan viņa līdzbiedri un vadītāji tā nav domājuši."

Grāmatas morāle ir, ka "sāpes nav matērija, bet apziņas pieredze". Tam droši vien piekritīs daudzi, kas tikuši pāri tīņu vecumam.

Madara Cālēna, speciāli "Dienai", 16.05.09.

Lasītāju atsauksmes