Līga Sproģe: Rolands Jungbluts "Atceries"

2015-12-03

Kas ir ļaunāk – fiziski draudi tev pašam vai pret taviem mīļajiem cilvēkiem? Kā ar emocionālo teroru? Vai tas ir smagāks par fiziskiem pāridarījumiem? Lai arī kādi būtu viedokļi par iepriekšējiem jautājumiem, šķiet, visi varam vienoties, ka emocionālais terors pašam pret sevi ir visbaisākais, ja ne smagākais. Ja nevari vairs uzticēties savam prātam un realitātes izjūtai, nekas nevar pielīdzināties tam izmisumam un šausmām.

Tieši tas notiek ar Anabellu un vēl trīs puišiem, kurus viņa attāli pazīst. Meitene dezorientēta pamostas psihiatriskajā klīnikā un vairs nespēj atcerēties savu vecākus. Maikls, Ēriks un Džordžs brīdina viņu, lai spēlē līdzi slimnīcas darbiniekiem, un izliekas, ka viss ir kārtībā. Arī pie puišiem ir ieradušies cilvēki, kas apgalvo, ka ir viņu vecāki. Anabella vairs nesaprot, kam ticēt, taču viņa ir apņēmības pilna aizrakties līdz noslēpuma saknei.

Neviens no jauniešiem neatceras, kā viņi nonākuši slimnīcā vai kas viņus vieno, izņemot mācīšanos vienā skolā. Viņi neatceras savus vecākus, taču pārējās atmiņas šķiet vietā. Ārsti izvairās no iztaujāšanas par viņu stāvokli un aizdomas, ka notiek kaut kas baiss, tikai pieaug. Sekojot kādas pacientes šķietamai nesakarīgai vāvuļošanai, Ana ar jauniegūtajiem sabiedrotajiem pamana pavedienus, kas varētu rast lielāku skaidrību šajā mistērijā. Jaunieši izlaužas, taču ārpasaules dīvainie notikumi tikai vēl vairāk izsit pamatu viņiem zem kājām. Skrienoties ar laiku un nezināmu pretspēku, Ana, Maikls, Ēriks un Džordžs paši sāk prātot, vai tikai ārstiem nav bijusi taisnība un viņi vairs nespēj atšķirt realitāti no pašu prātu murgainajām vīzijām…

Kad grāmata man iekrita acīs ar savu izteiksmīgo vāku un biju izlasījusi anotāciju, kaut kā nospriedu, ka šoreiz varēšu paņemt pauzi no fantāzijas un palasīt veco labo mistērijas gabalu. Situācija ar pusaudžu grupu un kādu pagātnes noslēpumu atgādināja Dženisas Harelas “Slepenās dienagrāmatas”, tāpēc es nevarēju būt vēl pārsteigtāka, kad „Atceries” diezgan strauji ielēca sci-fi sliedēs. Par Anu un draugiem līdz pat grāmatas beigām nevar būt drošs, vai tas ir ārprāts vai realitāte, taču tekstam pa vidu ievietotie fragmenti ar interviju no 2019.gada, kurā nupat prezentēta pasauli mainoša tehnoloģija, nepārprotami dod mājienus, kāds žanrs tieši tiek lasīts. Spriedze tad tikai pieaug un lasītājs nemitīgi prāto, kas notiek ar jauniešiem, kas tieši nākotnē radīts un kādas varētu būt abu lietu saistības.

Grāmatas galvenā auditorija noteikti būs 14-16 gadus veci jaunieši, taču ja kāds ir gatavs paciest brīžiem neveiklo stilu un tīņu attiecības asinis uzdzenošas mistērijas labad, šis darbs spēj sniegt arī to. Pirmā grāmatas puse palidoja garām vēja ātrumā, stāstam pilnībā ieraujot sevī. Var uz brīdi šķist, ka viss ir pierimis, bet tad atkal seko kāds sižeta samezglojums, kas liek ieplesties acīm. Vēl joprojām domāju par atrisinājumu, un vai pilnībā sapratu visas atbildes un iemeslus, taču emocijas ir neapšaubāmas. Pēc pašām beigām seko vēl pēdējais pavērsiens, kas atkal atstāja mani sajūsminoties un paceļot visas grāmatas kopvērtējumu.

„Atceries” dažbrīd pieskaras nopietnākām tēmām, iekļaujot LGBTA tēlu un reālistisku epizodi par aprūpētāju, kas var izmanot savu varas posteni pār pacientu, taču jau nākamajā mirklī teksts var atgriezties pie vieglā vēstījuma ar dažām klišejiskām notīm, atspoguļojot, ka autoram šis ir pirmais romāns un īstā balss un uzdrošināšanās vēl jāizstrādā. „Atceries” līdz ar to derēs dažādiem cilvēkiem, jo kā ātra un aizraujoša lasāmviela tas ir lielisks. Sākot lasīt biju gaidījusi ko citu, taču šis romāns pārvilka mani savā pusē un pamanījās pārsteigt. Kā nekā, eksistenciāli jautājumi kādā prāta nostūrī nomoka mūs visus.

Nebija nevienas vietas, uz kuru varētu aiziet, kurp varētu aizbēgt, jo viss bija viņam galvā.

Un es nezinu, kas ir sliktāk – doma, ka jūsu teorijās kaut kas ir, vai apziņa, ka mēs visi patiešām esam sajukuši prātā.

Līga Sproģe, vilkamidzenis.wordpress.com, 30.11.2015.