Sintija Makovska: Reinbova Rouela "Eleonora un Pārks"

2015-11-27

"Eleonora un Pārks" nav pirmā lasītā Reinbovas Rouelas grāmata, tāpēc, pirms ieguvu savā īpašumā visiem autores faniem zināmo lasāmvielu "Eleonora un Pārks", es gaidīju tikai un vienīgi to labāko. Kā gan citādi, ja "Fangirl" bija iemesls, kādēļ vairākas dienas nespēju atbrīvoties no patīkamās, siltās sajūtas, ko bija radījuši Rouelas veidotie teikumi?

Un tā bija taisnība, jo vēl vairākas dienas pēc šīs grāmatas es mēdzu sajust nepatīkamu kņudoņu acu kaktiņos, ziņojot, ka nepaies ne mirklis, kad sabrukšu asaru peļķītē.

Eleonora jau pirms skolas sākšanās zina, ka jaunajā skolā būs izstumtā. Pārku savukārt nepopularitāte nekad nešķiet traucējam. Un tad pienāk brīdis, kad autobusā abi apsēžas blakus un, pašiem nemaz negribot, pamazām sākas mīlasstāsts, kas izmainīs jauniešu dzīves līdz nepazīšanai. Viss sākas ar komiksu, tad klāt nāk mūzika, un tad jau viņi ir nešķirami. Eleonora gan zina, ka abu kopā pavadītās dienas ir skaitītas, tomēr meitene nespēj mainīt to, kas rodas viņas sirdī.

Ja man būtu jāapgalvo, ka jau no pirmās lapas sapratu, cik ļoti iemīlēšu šo stāstu, tā arī būtu, jo zināju, cik ģeniāla autore ir Reinbova Rouela. Tomēr tas nemaina faktu, ka es iegāju lasāmvielā, pilnīgi neko nezinot. Ne sižetu, ne to, ka darbība norisinās 1986. gadā (kas, ja godīgi, bija liels pārsteigums, kad atvēru pirmās lapas). Vienīgie skaidrie fakti, kas man likās pašsaprotami, bija, ka a) tas būs mīlasstāsts, b) tas būs jauniešu mīlasstāsts, c) grāmatā ir kaut kāda veida saistība ar mūziku un d) šī būs viena no ģeniālākajām grāmatām, ko esmu lasījusi 2015. gadā. Tas gan nemainīja to, ka es tiku pārsteigta desmitiem reižu, ka vairākkārtīgi es apraudājos un pēc grāmatas pabeigšanas veselu nakti nevarēju normāli pagulēt - es biju sagrauta. Pēc izlasīšanas patiešām vēlējos paķert grāmatu un sviest pret sienu, kliedzot: "Es tevi ienīstu, Reinbova Rouela!", bet tad, pieejot klāt un paceļot to, piekļaut sev klāt un nočukstēt: "Bet es tevi arī mīlu."

Šī grāmata radīja tik daudz emociju, tik daudz... mulsuma un sāpju, un prieka pilnus brīžus, un pavisam noteikti cilvēki, kas mani redzēja lasām, nodomāja, ka esmu ķerta, jo autobusā pēkšņi sāku smaidīt vai aizvēru grāmatu, pēc nieka desmit sekundēm atkal to atverot. Ģeniāli. Fantastiski.

Reinbova Rouela ir ģēnijs.

Ja man būtu jānosauc viena lieta, kas man patika stāstā, es to nevarētu, jo bija pārāk daudz komponentu, kas ne reizi vien parāva aiz sajūtu stīgām. Pavisam noteikti pirmais, ko varu minēt, ir galvenie tēli. Nevienu mirkli man neienāca prātā, ka gan Eleonora, gan Pārks nav īsti, jo abi bija tik sarežģīti izveidoti, ar krietniem trūkumiem, nepārliecinošo attieksmi gan pret sevi, gan savu izskatu, viņi bija... dzīvi. Un nē, Eleonora nebija tipiska sešpadsmit gadus veca meitene ar slaidu augumu, perfektu seju un matiem, ko slepeni iekāroja ikviens skolēns, bet tajā pat laikā arī cilvēks, kas katru mīļu brīdi domāja, ka nav pietiekami skaista vai perfekta, vai laba savam iemīļotajam. Eleonora bija apaļīga, neveikla, kautrīga un arī situācija viņas ģimenē nebija perfekta. Tas pats arī ar Pārku - viņš bija puisis no korejiešu ģimenes, tāpēc arī viņa dzīve nebija spožakā. Un vai es ticēju, ka viņi ir īsti? Jā. Nekādas Mērijas Sjū, nekāda Gerija Sjū, tikai īsti pusaudži, ar kuriem visiem varētu identificēties ikviens.

"Viņa bija ne tikai sveša, bet arī liela un neveikla, ar nevaldāmiem, sprogainiem un turklāt vēl spilgti sarkaniem matiem. Un viņa bija ģērbusies tā, it kā... it kā gribētu, lai uz viņu blenž. Vai varbūt šī meitene neapzinājās, cik noplukusi ir."

Abus iemīlēju faktiski pirmajās rindiņās, tomēr Eleonoru un Pārku kā kopumu ieraudzīju brīdī, kad Pārks beidzot meiteni ievēroja. Tas nebija ātri. Šī nebija strauji plaukstoša mīlestība, kur jau no pirmā acu uzmetiena galvenā varone bija gatava mesties otram ap kaklu, jo juta, ka liktenis ir abus skāris. Nē, viss sākās pamazām - ar komiksu. Un teikšu pavisam godīgi - šī bija aina, kas radīja manī tik siltas un pūkainas sajūtas, it kā es būtu ieraudzījusi bariņu kucēnu skrienam man pretī.

"Pārks nebilda ne vārda. Viņš tikai plašāk atvēra komiksu grāmatu un lēnāk šķīra lapas."

Tomēr visa grāmata nebija tikai skrējiens ziediem klātā pļavā, Eleonorai un Pārkam attiecības bija tik trauslas, ka bija pavisam skaidrs - tās nebūs mūžīgas. Un lai arī es nebeidzu cerēt, ka viss būs labi, katru reizi, kad ceļā stājās kāds šķērslis, likās, it kā es būtu tā, kurai tiek salauzta sirds. Pēc katra pārvarētā tumšā posma turpināju lieki cerēt, lai gan zināju, ka beigas nebūs labas, kā jau par to brīdināja grāmatas pats sākums. Naivi? Pavisam noteikti, taču tik skaistam un patiesam jauniešu mīlasstāstam nevajadzēja beigties. Reinbova Rouela pieļāva kļūdu, lielu, lielu kļūdu... Lai gan, vai man tik ļoti patiktu šī grāmata, ja jelkas būtu citādāk?

Kopumā varu teikt, ka "Eleonora un Pārks" nav lasāmviela, ko var izstāstīt. To vajag piedzīvot pašam - ieslīdēt lappusēs līdz ar Pārku, kas, braucot uz skolu, pirmo reizi sastop Eleonoru, redzēt, kā Pārks sāk ievērot meiteni un kā viņa apjēdz to pašu. Par ko ir šī grāmata? Vai to maz var izstāstīt? Tie nav tikai vārdi, ko sarakstījusi autore, tā ir pasaka, kas, ja tiek ļauts, spēj pārveidot vienmuļo pasauli kā pilnīgi ko jaunu un nebijušu.

Un par to nevaru teikt pietiekami lielu paldies.

9,5/10

Sintija Makovska, readingthroughlines.blogspot.com, 26.11.2015.