Spīgana Spektore: Havjers Mariass "Tik balta sirds"

2015-01-06

Jau vairākus gadus nebija tā gadījies, nebija gadījies kādai grāmatai izteikt personīgu komplimentu. Un sanāca tas tā- es klīdu pa Valtera un Rapas grāmatnīcu, aplūkojot, kas jauns grāmatu pasaulē un es ieraudzīju grāmatu “Tik balta sirds”, kuras vāks mani uzrunāja uzreiz. Nemaz nepūlējos lasīt grāmatas anotāciju, jo oficiālās anotācijas ir melīgi radījumi, tā vietā sāku lasīt pirmo lapaspusi, lai saprastu, kādā stilā būs grāmata. Un… aizrāvos. Kā turpat pie plaukta izlasīju pāris lapaspuses, tā turpināju lasīt, ejot līdz kasei, un biju visai neapmierināta, ka maksāšanas process pārtrauca iesākto lasīšanu. Tā grāmata bija mani apbūrusi.
Pie grāmatas atgriezos kādu stundu vēlāk, kad sabiedriskajā transportā mēģināju kaut kādā saprātīgā veidā noturēt klēpī visas iepirkumu somas (ir divas vietas, kur mani bīstami laist- grāmatnīca un tirgus, tai dienā pabiju abās), ziedu pušķi (jo pirkt sev ziedus ir skaisti) un grāmatu, no kuras jau atkal nevarēju atrauties. Kad pārāk strauji pienāca mana pietura (viņas vienmēr pienāk ātrāk tieši tad, kad es lasu lieliskās grāmatas), protams, vairs nebija laika meklēt kādu saprātīgu grāmatzīmi un es vienkārši noplēsu vienu ziedu no sava pušķa, kas apbrīnojamā kārtā bija izturējis šo mājupbraucienu, un iebāzu starp grāmatas lapaspusēm. Tā tas baltais ziediņš tur arī palika un kļuva par šīs grāmatas sastāvdaļu, un jutās tur kā mājās, un visnotaļ piestāvēja šai grāmatai.

Šai grāmatai sižets ir maznozīmīgs, otršķirīgs un tas nespēlē nekādu lomu grāmatas izbaudīšanā, tomēr šķiet, ka būtu pieklājīgi vismaz ieskicēt gaidāmo ainu. Viss sākās ar pašnāvību. Nu, patiesībā jau ne sākās, ne beidzās, bet grāmata sākas tieši ar to. Teresa, vien nedēļu atgriezusies no medusmēneša, pieceļas no pusdienu galda tēva mājās, aiziet uz vannasistabu un ielaiž lodi sev krūtīs. Vēlāk Teresas vīrs- Ranss- apprecēja Teresas māsu un viņa dēls- Huans- ir šīs grāmatas galvenais varonis un vēstītājs. Dažas tīši vai nejauši izmestas uzvedinošas frāzes, un Huans gandrīz gadu pēc paša laulībām sāk izjust ziņkāri par šiem mītiskajiem notikumiem, kas palikuši bez atrisinājuma.

Man šo grāmatu būtu vajadzējis izlasīt 2-3 vakaru laikā, nevis strauji iesākt to septembrī, tad atsvešināties no tās, un tad strauji piebeigt to janvārī, bet es lasīšanas procesā pieļāvu milzīgu kļūdu. Redziet, šo grāmatu nevajag sadrumstalot, to nevajag palasīt pa 10-15 minūtēm sabiedriskajā transportā, jo šī grāmata pieprasa sev apjomīgus laika ziedojumus, tai nepatīk, ja ar to tik vien kā pakavē laiku. Ja šo grāmatu lasa, tad ir jālasa pa apjomīgiem gabaliem, vienā piegājienā, vienā elpas vilcienā un tad būsiet uz viena viļņa ar to.
Jo grāmatas teksts rit aizgūtnēm, neapstājoties, neatvelkot elpu un neļaujot to darīt lasītājam, tā aizgūtnēm raujas uz priekšu un aizslauka jebkādu tradicionālu stāsta loģiku. Stāstījums šeit rit kā Huana domas un grāmatai piemīt domu, apziņas plūduma loģika- tā sasaista pati savas asociācijas, kurām realitātē nebija nekādas saistības, savelk kopā notikumus, kas laika nogrieznī ir tik tāli viens no otra. Lasītājs tiek iemests Huana galvā un tāpat kā mūsu domas nerit lineāri un nepakļaujas sižeta likumiem, tā arī Huans šo stāstu izdomā sev loģiskā un saprotamā veidā. Šī grāmata uz priekšu raujas tādā tempā, ka nedod laiku lasītāja paša domām, tā uzspiež savējās, tā neļauj vienlaikus dzīvot savā un Huana galvā, tā pieprasa lasītāju visu, visu, visu.

Tā nu kādā no maniem galvas plauktiņiem tagad glabājas jēls, nesagremots un neapstrādāts svešu domu blāķis, kuru galvenā vērtība man personīgi bija vai būs nevis kādas morāles vai filozofijas ieviešana manās personīgajās domās, bet gan iespēja nepastarpināti (cik nu nepastarpināti tas ir iespējams caur autora pašcenzūru, redaktoru, tulkotāju un lasītāja uztveri) ielūkoties cita cilvēka galvā, ieraudzīt pilnīgi citu mentalitāti, citu dzīves filozofiju, citu skatījumu uz attiecībām. Vērtība tāpēc, ka mani dzīves uzskati gandrīz nemaz nesakrīt ar Huana un viena otra dzīves filozofija ir pilnīgā pretrunā ar to, ko vēsta Huans, un tieši te slēpjas visa grāmatu maģija- iespējā netraucēti rakņāties svešā galvā, lūkoties svešām acīm, runāt svešām lūpām, un galu galā izlemt, ka nekas no tā nav slikts, bet tas tomēr nav mans.

Kas pārsteidzoši- Huans ne reizi mani nekaitināja, par spīti tam, ka viņa uzskati par attiecībām ir gandrīz neglābjami vecmodīgi, par spīti tam, ka viņš mēģina noliegt vienu no manas dzīves stūrakmeņiem. Huans ir pārliecināts, ka patiesība ir patiesi vien tik ilgi, kamēr tā nav izstāstīta, kamēr stāstītājs to nav sagrozījis, pārliekot to vārdos, kamēr klausītājs to nav izgrozījis caur savas uztveres prizmu. Tā nav slikta doma, patiesībā tā ir ilgu pārdomu vērta doma, bet mana dzīve, visa dzīve balstās stāstos un nekas nav bijis ne patiess, ne noticis, pirms to neesmu izstāstījusi vismaz sev, nekas manā dzīvē nav īsts līdz brīdim, kad esmu tam piešķīrusi savu interpretāciju un savu nozīmi, savu vietu kādā no plauktiņiem galvā.

Tomēr autors nekādā veidā nevar būt vainojams pie mūsu dzīves uzskatu diametrālās nesakritības, un šo uzskatu nesakritība nekādā veidā netraucēja grāmatas izbaudīšanu un izgaršošanu. Pie kam, gan galvenais varonis, gan viņa sieva ir tulki, viņi maizi pelna ar valodu, tā ir iezīdusies viņu asinīs un viņu skatījums uz dzīvi caurs valodu ir ļoti pievilcīgs, tā ir tēma, kas mani jau sen interesē- kā valoda un tās pielietojums ietekmē cilvēka skatījumu uz dzīvi, viņu pašu, viņa rīcību. Šī grāmata brīnišķīgi skaistā veidā apspēlē šo jautājumu un par to vien man šī grāmata patīk.

Šai grāmatā vispār ir daudz, kam patikt- skaista valoda, smalks domu portretējums, iedziļināšanās cilvēka domu procesos, daudzslāņains stāsts un perfekts atrisinājums. Jā, šeit ir mazliet arī sižeta, ar ko autors lasītāju mazliet pakārdina pašā grāmatas sākumā, lai pēc tam par to šķietami aizmirstu. Un tikai nonākot līdz pašām beigām, kur viss noslēpums tiek tik nesamāksloti un lieliski atrisināts, lasītājs apjauš, ka patiesībā ir uz šo atrisinājumu vedināts visu laiku un sižeta neesamība ir bijusi tikai šķietama, jo beigas ir loģiskas un mājieni par tām atrodami visā grāmatas garumā, bet vismaz man to izdevās saprast tikai retrospektīvi.

Man šķiet, ka šī grāmata ir saņēmusi nepelnīti maz uzmanības, un gribas to sirsnīgi ieteikt citiem. Šī grāmata noteikti patiks tiem, kam tīk caur grāmatām urķēties citu domās, patiks tiem, kam sižets nav pats svarīgākais grāmatā, patiks tiem, kurus nebiedē gari teksta blāķi, kas nedalās pat paragrāfos. Smalks, psiholoģisks romāns, kas atstāj spēcīgu pēcgaršu un vēlmi to reiz pārlasīt.

Citāti no grāmatas:

“Kādā brīdī vairs nav gana ar runāšanu vien, vairs nepietiek ar kvēliem vārdiem, tie ātri novalkājas un apnīk.”

“Ja nevienu nekad nepiespiestu kaut ko darīt, pasaule apstātos, viss sastingtu visaptverošās un nepārtrauktās šaubās, sastingtu uz visiem laikiem.”


Vērtējums:
10/10

Spīgana, spigana.spektore.lv, 06.01.2015.