Maija Liepa: Havjers Mariass "Tik balta sirds"

2014-07-22

 Ja ir vēlme iepazīties ar citas mentalitātes cilvēku domāšanu, ja ir vēlme pasēdēt un padomāt par savu dzīvi, ja ir vēlme izsvērt, vai es rīkojos pareizi, un kā mana rīcība ietekmē citu cilvēku, tad romānu ir vērts lasīt.

Ierastā vārdkopa ģimenes stāvokļa maiņa, kuru visbiežāk lieto neiedziļinoties un kura tāpēc neko daudz nenozīmē, manā gadījumā šķiet vispiemērotākā un precīzākā, un es tai piešķiru nozīmību, kāda tai parasti nepiemīt. Līdzīgi kā slimība var mainīt mūsu stāvokli un pat piespiest pārtraukt visus darbus, palikt gultā nebeidzami ilgas dienas un vērot pasauli tikai no spilvena, tā laulības sagrozīja manus paradumus un arī uzskatus, un, kas vēl svarīgāk, manu skatījumu uz pasauli.

Līdz ar šiem teikumiem sākās mani sarežģījumi, jo mans dzīves stils un iespējas ir stipri atšķirīgs. Sociālās garantijas praktiski nekādas. Es zinu, ko nozīmē strādāt, ja esi slims. Dzīves pieredze jau bija tāda, ka neiet uz darbu vienkārši nedrīkst, jo tad var būt sekas. Principā sekas var būt jebkurai rīcībai, jo līdz ar to tiek mainīti apstākļi, attieksme, uzskati. Ģimenes stāvokļa maiņa tieši tāpat maina apstākļus, attieksmi un uzskatus, un tas nav nekas tāds īpašs. Paliekot uz vietas, cilvēks sāk degradēties.

Kas notiek, ja sievietes ģimenes stāvoklis netiek mainīts? Sievietes cerības netiek piepildītas? Diez vai tā ir visos gadījumos, kā tiek atklāts romānā.  Agri vai vēlu sākas vienaldzības laiks vai cinisma laiks? Diez vai. Šo versiju redzēja autors. Protams, tās ir tikai divas iespējamās situācijas, bet var būt arī citas. Var iegrimt sevis realizēšanas un radošuma posmā, un tad ģimenes dzīve var būt tikai kā traucēklis. Var arī nonākt vilšanās laika posmā, jo vienkārši ģimenes stāvokli nav izdevīgi mainīt sievietei, lai nenonāktu apkopējas un apkalpotājas lomā, jo jau sākotnēji var manīt, ka nekas cits nav iespējams.

Un tā nu es ar interesi sekoju autora izklāstam par vīrieša attieksmi pret sievieti. Ko viņš varētu gaidīt no sievietes?

Es mazliet pagriezos, lai labāk redzētu viņas seju. Viņa vienmēr būs tepat, man blakus, vismaz tā ir iecerēts, būs blakus un daļa no mana dzīvesstāsta, būs manā gultā, kas nemaz nav manējā, jo ir mūsējā vai varbūt viņas gulta, un, ja kādu dienu viņa iedomāsies doties prom, es būšu gatavs pacietīgi gaidīt viņas atgriešanos.

Tieši šis apgalvojums man izraisīja pagātnes sarunas atcerēšanos. Sarunas ar draudzeni, kad man bija teikts par to, ka Latvijas sievietes precas ar ārzemniekiem un tad laulības ir daudz veiksmīgākas nekā ar latviešiem.
Apbrīnojami! Kas tad? Man vienmēr likās, ka tad, kad sieviete apprecas, tad viņai jāstrādā daudz vairāk. Brīva laika nav. Iepazīstot otru tuvāk arī mīlestība ļoti bieži pazūd. Nu, tā ir, protams, mana pieredze, un tas, ko es redzu savā apkārtnē. Vai tad Latvijā tā notiek kā ir uzrakstīts?

Ar Luisu bijām vienojušies, ka viņa kādu laiku strādās mazāk un pievērsīsies mūsu jaunā un (mākslīgi) kopīgā mājokļa iekārtošanai, līdz iemanīsies pēc iespējas saskaņot periodus, kad esam un kad neesam mājās, vai arī, ja tas neizdosies, mainīsim nodarbošanos.

Cik zinu, parasti jau tikai sieviete pielāgojas. Vai vispār tā var būt, ka abi rēķinās ar pielāgošanos?

Lasot grāmatu, ne tik daudz pievērsu uzmanību slepkavībai, kas notika 40 vecā pagātnē, cik tieši cilvēku attiecībām un viņu dzīves uztverei. Cilvēku attiecības Latvijā pašreizējā laika posmā tiek pakļautas paša cilvēka izdzīvošanai. Acīmredzot tas ir tas iemesls, kāpēc krietni mazāk uzmanības tiek pievērsts cilvēku attiecībām, dzīves sakārtošanai un vienkārši dzīves baudīšanai, kā tam vajadzētu būt. Priekam, laimei, gandarījumam par ģimeni un darbu. Pie tam ne jau vienmēr jāmeklē skeletus iestumtus kaut kur dziļi jo dziļi ģimenes skapī, kā parādīts romānā, bet ir jāmāk būt pietiekami saudzīgam pret citiem un jāmācās vienkārši dzīvot un izvērtēt to, kas mums ir dots.

Ja sāksiet lasīt, tad rēķinieties, ka bez filozofijas un savas dzīves vērtību, iespēju, apstākļu izvērtēšanas nebūs. Pārāk atšķirīga ir domāšana un skats uz dzīvi. Praktiski tā ir vistīrākā filozofija par to, kas notiek un kas pašu dzīves procesu ietekmē.

Lasiet, domājiet, izvērtējiet! Rakstiet! Mums ir jāmācās izteikties par savām domām, uzskatiem un jūtām!

Maija Liepa, domgraudi.blogspot.com, 16.07.2014.