Laura Krampe: Ilona Balode "Rīga - Pekina"

2012-08-28

Aizvakar aizvēru grāmatas " Rīga - Pekina " aizmugurējo vāku. Kad biju izlasījusi tās pēdējo lapaspusi, brīdi paliku sēžam un klusējam, un tad twitterī ierakstīju Balodei ziņu, ka viņi abi ar Ūdri ir „ku-kū”, bet tākā es esmu totālā sajūsmā par grāmatu, tātad „ku-kū” esmu arī es.

Saku godīgi, kad pirmo reizi turēju grāmatu savās rokās, neticēju, ka tā būs TIK baudāma. Neticēju, ka tā vispār būs baudāma. Šķita, ka gan jau atkal gari un vēsturiski apraksti par valstīm, bezgaršīgi teksti. Bet nē! Katru lapaspusi izbaudīju un izgaršoju vārda tiešajā nozīmē. Esmu emocionālais lasītājs, kurš iejūtas grāmatu varoņu „ādā”, vairākas naktis sapņos klejoju jums abiem līdzi, pat gulēju ar jums abiem kopā uz ielas, dziedāju ar jums kopā un kāvos ar ķīniešiem....... Lasīju, brīžam skaļi smiedamās, brīžam nespēju rimties, slaukot prieka asaras, ka viss beidzies labi. Viņiem (Balodei un Ūdrim!) vienmēr viss beidzās labi, lai arī cik dziļi mēslos abi neatrastos. Ūnikums! Ilona ar savām sievišķajām kaprīzēm, vājībām, trakumiem un lauvas temperamentu, un Rolands – savdabīga rakstura puisis ar tik pat savdabīgām spējām krist līdz pašai apakšai un tad tik pat strauji celties un kļūt par vislielāko atbalstu savai otrajai pusei. Divi mazi veiksmes balodīši, klejotāji, pasaules apceļotāji, kuriem Dieviņš visu piedeva un vienmēr deva atkal un atkal jaunu iespēju turpināt iesākto, lai to pabeigtu.

Par visu pēc kārtas:

  1. 520 lpp! Pieci simti divdesmit! Uhhh!

  2. Balodes valoda, spēja TĀ uzrakstīt – tas nav vārdos aprakstāms! Tas ir talants! Esmu daudz grāmatas izlasījusi, bet nebiju gaidījusi, ka cilvēks, sarakstot savu pirmo grāmatu, cilvēks bez grāmatu rakstniecības pieredzes, spēs TĀ pavilkt. Pietam, mūsu pašu, letiņu autors. Paklanos, Ilona, Tavā priekšā!:)

  3. Valoda – te dialogs, te apraksts, te latviski, te angliski (ar tulkojumu), ik pa brīdim tik šizofrēniski fantastiski padomi (salikti pa punktiem)  un teksti tādi, ka pat visrūdītākajam nopietnības kalngalam gribās smieties, slaukot asaras.

  4. Ūdrīša disks grāmatas beigās – kad to noklausījos pirmo reizi, iesākot lasīt grāmatu, man tās šķita vienkārši dziesmas. Tik pat vienkāršas kā tās, kas ikdienā randomā skan pa radio. Piebeidzu grāmatu un noklausījos atkal... un atkal... un atkal. Un sameklēju „Rīga – Pekina” lapu internetā, kur bildes, dziesmas, info. Jūs abi esat unikāli! Ms Pikky un Urdis ;)

  5. Jā, ja par bildēm – man tik ļoti pietrūka daudz, daudz, daudz vairāk bilžu! Jo pie katra īpašā pavērsiena jūsu abu ceļojumā, steidzu rakties grāmatas bilžu slejās un pārāk bieži saskumu, jo bilžu nebija tik daudz, cik vēlējos. Bildes vajadzēja daudz, daudz vairāk, pat, ja viņas ir sliktas kvalitātes. „Rīga – Pekina” nav parasts romāns, kur lasītājam jāvizualizē notikumi, šis ir dokumentāls „romāns” – notikums, kur prasās visu sajust arī vizuāli.

  6. Pēdējā vakarā, kad jau jutu, ka grāmata jāpiebeidz, bet tai pat laikā vēlējos atstāt mazdrusciņ nākamajai dienai, noliku grāmatu, izslēdzu gaismu, nogaidīju minūti, sapratu, ka neizturēšu. Ieslēdzu gaismu un turpināju lasīt. Ar to ir VISS izteikts! Ja es tā daru, tātad grāmata ir unikāla!

  7. Ir tik daudzi, kuri Jūsu abu gājienus nekad neizpratīs un to visu lasīs ar šausmām. Lai arī neesmu ceļojusi tik tālu un tik ilgi (man maksimums bija 3 nedēļas vienai Marokā), es zinu kā tas ir – nakšņot zem klajas debess, nezināt, kas ar tevi notiks nākamajā dienā, esmu līdzīgi kā Ilona – bļāvusi uz svešzemju iezemiešiem un sapratusi, ka „viņi saprot latviešu valodu. Ir tikai ļoti skaļi jārunā”.


Paklanos jūsu abu priekšā!:) Par centību, uzdrīkstēšanos un prasmi piepildīt pat vispārdrošākos sapņus;)

Laura Krampe, http://laurakrampe.blogspot.com, 28.08.2012.

Lasītāju atsauksmes