Atbild rakstniece Laura Dreiže
2010-04-16
Laura Dreiže ir aizrautīga lasītāja un gandrīz desmit gadu tikpat aizrautīga rakstītāja. "Pūķa dziesma" tapusi, mācoties Rīgas Franču licejā. Jaunā rakstniece Latvijas Universitātē studē franču filoloģiju. Dabā un mūzikā - it īpaši rokmūzikas "smagajā metālā" - gūtie iespaidi pārtop piezīmēs, kas vēlāk kļūst par pamatu stāstiem un romāniem. Jaunā autore ir Harija Potera fane un, jāatzīst, arī sekotāja.
Laura Dreiže ir aizrautīga lasītāja un gandrīz desmit gadu tikpat aizrautīga rakstītāja. " Pūķa dziesma" tapusi, mācoties Rīgas Franču licejā. Jaunā rakstniece Latvijas Universitātē studē franču filoloģiju. Dabā un mūzikā - it īpaši rokmūzikas "smagajā metālā" - gūtie iespaidi pārtop piezīmēs, kas vēlāk kļūst par pamatu stāstiem un romāniem. Jaunā autore ir Harija Potera fane un, jāatzīst, arī sekotāja.
1. jautājums. Kādas grāmatas Jums patika lasīt
bērnībā?
Bērnībā, tāpat kā tagad, man vistuvākā bija fantāzijas literatūra,
ar ko iepazinos īsi pēc tam, kad iemācījos lasīt. Jau mazotnē
lasīju Tolkīna "Hobits jeb Turp un atpakaļ" un "Gredzenu
pavēlnieku", Endes "Bezgalīgo stāstu", Le Gvinas "Jūrzemes sēriju"
u.c. grāmatas, vēlāk arī romānus par Hariju Poteru un Artēmiju
Faulu. Šad tad izlasīju arī pa kādam vēsturiskam romānam, piemēram,
Elizabetes Heringas "Faraona tēlnieku", kā arī Raidera Hegarda
darbus. Vismīļākā bērnības grāmata man tomēr ir un paliks mūsu pašu
Annas Žīgures "Ir laiks jeb Neparasts notikums ar cepurēm", ko
labprāt pārlasu arī tagad.
2. jautājums. Kas Jūs pamudināja sākt rakstīt pašam
(-ai)?
Rakstīt sāku apmēram desmit gadu vecumā, kad mana iztēle bija
tiktāl atdzīvojusies, ka izgudrotos notikumus vienkārši vajadzēja
izlikt uz papīra, taču sākumā tas man bija tikai nenopietns
vaļasprieks. Neilgi pēc tam izlasīju franču meitenes Flāvijas
Bižoras romānu "Trīs maģiskie akmeņi", un, kad uzzināju, ka autorei
ir tikai 13 gadu, iedomājos - ja reiz viņa var uzrakstīt un
publicēt grāmatu, kādēļ lai to nevarētu arī es? No tā brīža
rakstīšana kļuva par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu.
3. jautājums. Kurš pirmais izlasa Jūsu sarakstīto
darbu?
Pirmie lasītāji ir mani vecāki un draugi - no viņiem arī saņemu
pirmo kritiku, ko vēlāk izmantoju, lai darbu pienācīgi nopulētu.
Varu paļauties, ka viņi pateiks visu, ko domā: gan par labo, gan
slikto.
4. jautājums. Bez kā Jums nav iedomājams rakstīšanas
process?
Tā kā rakstu kladē un ar pildspalvu, tad man obligāti nepieciešami
rakstāmpiederumi, kas atbilstu manām prasībām (un tās ir diezgan
specifiskas). Rakstot man noteikti nepiešama mūzika, kas
"sasauktos" ar konkrēto ainu, pie kā strādāju. Bieži vien es
izveidoju tādu kā skaņu celiņu, kurā apkopoju dziesmas, kas pēc
tematikas atbilst rakstāmajam darbam, un to pārsvarā klausos, kamēr
rakstu. Iedvesmas rosināšanai lieti noder šokolāde un sarkanā
tēja.
5. jautājums. Pastāstiet kādu kuriozu gadījumu, kas
saistīts ar grāmatas tapšanu, varoņiem, lasītājiem?
Ar smaidu atceros vakaru, kad man pēkšņi, ne no šā, ne no tā radās
ideja "Pūķa dziesmai" - es sēdēju virtuvē uz ļodzīga krēsla, kas
kuru katru brīdi draudēja sabrukt, un skaļā balsī izrunāju ik
sīkumu, kas man iešāvās prātā. Mājinieki uz mani skatījās visai
dīvaini, tomēr neiztraucēja, un pēc kāda laiciņa, ko pavadīju,
sarunājoties ar izlietni, ideja bija formulējusies tiktāl, ka
varēju sākt rakstīt.
6. jautājums. Kāpēc būtu vērts pievērsties stāstu, romānu,
dzejoļu rakstīšanai?
Manuprāt, rakstīšana ir lielisks veids, kā ieraudzīt pasauli citām
- darba varoņu - acīm, kā arī izlādēt emocijas sabiedrībā pieņemamā
veidā (pateicoties rakstīšanai, iztieku bez durvju un citu
priekšmetu apskādēšanas). Manuprāt, rakstnieki ir mūsdienu burvji -
viņi spēj ielūkoties citās pasaulēs, sadzirdēt un ieraudzīt tur
notiekošo, un to atnest sev līdzi dzejoļa, stāsta vai romāna veidā.
Tas nozīmē, ka ik reizi, apsēžoties pie papīra lapas un paņemot
rokā pildspalvu, tevi gaida neaizmirstams piedzīvojums.
Raksti savu jautājumu Laurai Dreižei komentāros, norādi
savu vārdu, uzvārdu un e-pastu, jo interesantāko jautājumu autorus
sagaida balvas!
- Atbilde uz lasītāja Daiņa Gžibovska jautājumu „Vai nav savādi, ka Tavs dzīvesstils atšķiras no citu jauniešu dzīvesstila - citiem šajā vecumā vienīgās nodarbes sastāda klubu apmeklēšana un kolektīva alkohola lietošana? Nav bijis vilinājums visu mest malā un dzīvot tāpat kā lielākā daļa?”
Pēc dabas esmu kautrīga un klusa, tādēļ nemaz nespēju sevi
iedomāties klubā, un, godīgi sakot, šādas izklaides mani nekad nav
saistījušas.
Daudz labprātāk saritinos uz dīvāna ar tējas krūzi, šokolādi un
biezu romānu. Mainīties negrasos, jo iekļaušanās lielajā jauniešu
vairumā nekad nav bijis mans mērķis; tie, kuri gribēs, mani pieņems
tādu, kāda esmu. Turklāt, ja es nemitīgi "tusētos", rakstīšanai
neatliktu laika, un tieši rakstīšana man ir vissvarīgākā. Runājot
par alkoholu - tas man negaršo, tādēļ arī vilinājuma nav!
Lasītāju atsauksmes