Noslēdzies rakstnieces Rutas Svažas rīkotais konkurss

2017-10-03

Paldies visiem, kas piedalījās konkursā!


Godalgotie konkursa dalībnieku iesūtītie stāsta turpinājumi
Rutas Svažas grāmatai “PAZUDUŠAIS SALAVECĪTIS”

Megija Aleksejeva

Baiba, iegājusi istabā, dzird istabas stūrī savādu troksni. Meitene ierauga, ka dīvānā kāds sēž. „ Tas laikam ir Salavecītis!” nopriecājas Baiba. Piesteigusies klāt, viņa priecīgi sauc: „Salavecīt, Salavecīt, vai tas esi tu?” „Nē, es esmu Vinnijs Pūks!” atskan dobja balss. Baiba pārsteigta skatās, kā Vinnijs Pūks laiza medus podu. „Vai tev nav vēl kāds medus pods? Es esmu briesmīgi izsalcis, meklēdams tavu māju,” sauc Pūks. „Ak vai,” nopūšas Baiba, „es sapriecājos, ka beidzot satikšu Salavecīti, bet atkal nekā. Kā tu te nokļuvi?” „Es īsti nezinu,” atbild Pūks, ”atceros tikai to, ka pamodos kamīnā. Nopurināju pelnus un līdu laukā.”
Nāsīs iecērtas piparkūku smarža, kas plūst no virtuves. „Mmmm…,”Pūks, glaudot vēderu, nopūšas. Mazā Baiba aizjoņo uz virtuvi. Pēc brīža tā ierodas ar medus burku un šķīvi, kur glīti izkārtotas piparkūkas. „Liels paldies, nu man ir īsta svētku maltīte!” nosaka Pūks un ķeras pie medus burkas. Bet Baibai prātā viena doma. „Saki, Pūk, vai tu neesi redzējis Salavecīti? Man šķiet, ka viņš neieradīsies, un es palikšu bez dāvanām.” Pūks viltīgi pasmīn un palūkojas uz kamīnu. „Šķiet, ka aizmirsu tev to pateikt. Es esmu Salavecītis. Kamīnā atrodas dāvanu maiss, kuru tur, visticamāk, iemetuši rūķi. Kaut gan esmu tikai lācis ar zāģu skaidām galvā, tas nenozīmē, ka nevaru būt Salavecītis.”
Baibas sejā atplaukst smaids. „Tad lūk, kā,”prāto Baiba, „Salavecītim palīdz ne vien rūķi, bet arī mani mīļie grāmatu varoņi.” „Pūk, Pūk!” meitene sauc, „tagad es tevi mīlu vēl vairāk! Nu man skaidrs, kā pa grīdu izbārstījās pelni.” Viņa paņem mazu slotiņu un saslauka pelnus, tad ieskatās kamīnā. Tur tiešām ir pamatīgi iesaiņota dāvana. „Vai tikai….Vai tiešām tur būs…Jā! Jā!” meitene ir sajūsmā. Viņa tur rokās īstus leļļu ratiņus – gaišzilus, ar rozā puķītēm un krāsainiem taurenīšiem. „Mans sapnis ir piepildījies! Šie ir mani skaistākie Ziemassvētki!” meitene priekā samīļo Pūku, tad ieliek Draudziņu mīkstajos ratiņos un ved uz virtuvi parādīt mammai.


2. grupa “Knīpas un knauķi”

Baiba ierauga lielu dāvanu kasti istabas stūrī. Tā ir iesalusi milzīgā ledus gabalā. Droši vien Salavecītis to ar pūlēm iedabūja istabā, tā izkaisot pa grīdu kamīna pelnus. Baiba ņem sildītāju un atkausē dāvanu. Vai, cik skaisti leļļu rati! Tie ir tumši zili ar rozā kristāliem.
Ierodas rūķi un labprāt palīdz sakopt istabu. Salavecītis ir bijis ļoti steidzīgs un neuzmanīgs. Kamēr Baiba un rūķi cītīgi strādā, māmiņa ir izcepusi piparkūkas un svētku kūku. Baiba pacienā čaklos rūķus. Istabā atkal ir svētku noskaņa.
Kāds klusām klauvē pie durvīm. Baiba atver durvis un ierauga Salavecīti! Viņš ir ieradies atvainoties par savandīto istabu. Baiba aicina Salavecīti istabā un pacienā ar kūku.
Salavecītis un rūķi kāpj kamanās un Ziemeļbriežu pajūgs viņus aizvizina pa gaisu uz citām mājām. Uz tikšanos nākamajos Ziemassvētkos!


Elizabete Gaugere

Milzīgas asaras spraucas ārā no Baibas zilajām acīm. Viena asara norit pa Baibas vaigu un nokrīt uz grīdas izbirušajos pelnos. Te pēkšņi Baiba pelnos pamana jocīgus nospiedumus.
Viņa iesaucas: “Nu es tevi atradīšu!”
Pēdu nospiedumi ved cauri virtuvei uz pieliekamo kambari. Tie pazūd pie lielās ievārījuma burkas. Cepumu kārbai vāks pazudis. Bet kas tad tas? Kārbā palikušas vien dažas cepumu drupačas.
“Tev garšo manas vecmāmiņas gatavotie cepumi! ” domā Baiba.
Baiba dodas uz savu istabu un meklē lielo enciklopēdiju. Lāčiem garšo medus, zaķiem zaķskābenes, pelēm graudi. Bet kam garšo cepumi? Grāmatā atveras atvērums, kurā stāstīts par Baibas mīļākajiem svētkiem Ziemassvētkiem. Meiteni pārņem skumjas. Viņa kavējas pie skaistajiem attēliem. Izpušķota eglīte, dāvanas zem tās, Salavecītis, cepumi un piens. Baibas acis ieplešas brīnumā. Meitene ātri dodas lejā pa stāvajām kāpnēm. Ieskrien virtuvē, atver ledusskapja durvis.
“Jā, arī piens ir pazudis!”… nodomā Baiba.
Meitene skaļi iekliedzas: “Mammu, mammu, es zinu, kurš bija mūsu mājās! Tas ir Salavecītis! Kur lai es viņu atrodu?”
“Tev bijusi smaga diena, dosimies gulēt! ” mamma mierina Baibu. “Šajā vēlajā vakarā jau Salavecīti neatradīsi!”
No rīta Baiba paveras ārā pa logu. Visapkārt sasnidzis mirdzošs sniegs. Cik skaists rīts! No eglīšu puses meitene pamana pēdas, kuras ved uz mājām. Baiba steidz lejā pa kāpnēm. Viņa apstājas un nespēj noticēt tam, ko redz. Lielajā istabā stāv krāšņa Ziemassvētku egle. Zem tās ratiņi lellei Draudziņam. Baibas sirsniņa sitas arvien ātrāk. Viņa pieiet pie egles un ierauga tajā vēstuli. Uz tās spīdīgiem burtiem rakstīts Baibai. Meitene steidz to atvērt.
Mīļā Baiba!
Es ļoti atvainojos, ka sabojāju Tavus Ziemassvētkus. Devos uz Tavām mājām un neatradu skursteni, pa kuru nolaisties. Pamanīju atvērtu logu, pa kuru rāpos istabā. Pirms manis tajā bija paviesojies vējš. Dikti sagribējās ēst. Nebiju jau ēdis vairākas dienas, tāpēc atradu cepumus un pienu. Paldies, tie bija ļoti gardi! Tad dzirdēju savādu troksni. Domāju, ka kāds atgriežas mājās, tāpēc ātri devos prom. Lūdzu, piedod!
Tavs Salavecītis.
Baiba skaļi iesaucās: “Mammu, tas tiešām bija Salavecītis!”


Elīza Eglīte

Meitenei pa galvu maisās simtiem jautājumu. Pēkšņi mazā uz grīdas pamana kaut ko baltu. Meitenīte uzmanīgi pieiet klāt un saprot, ka tā ir lapa, uz kuras kaut kas uzrakstīts. Baiba pacēla lapu. Kaut meitenei bija tikai pieci gadi, viņa lasīt prata. Baiba skaļi lasīja: “Šī vēstule ir domāta mazajai meitenītei Baibai. Man nepieciešama tava palīdzība, jo esmu iekūlies nepatīkamā situācijā. Bet es nevaru tev dot daudz norāžu. Tikai to, ka tev jāaiziet uz parku pie lielās egles un jānoskaita pantiņš : Audz, audz, ziemas vējiņ! Audz, audz, ziemas sniedziņ! Audz, audz, ziemas eglīte! Salavecītis”. Meitene bija pārāk ziņkārīga, lai gaidītu rītu, tāpēc uz parku devās nekavējoties pa tumsu, līdzi paņemdama arī vēstuli. Bet tajā pēkšņi viss rakstītais bija pazudis. Aizejot parkā un noskaitot pantiņu, ap meiteni un egli sāka virpuļot sniegputenis, atspīdēja spoža gaisma, un meitenīte attapās dīvainā brīnumzemē. Tur nakts vietā bija diena, koki bija apsniguši. Kupenas tik biezas, sniegs bija koši balts. Baiba jutās apmulsusi. Ko lai dara? Meitene nolēma vēl reizi ieskatīties vēstulītē. Tur pēkšņi parādījās teksts: “Tev jāatrod mans labākais palīgs, jāpaņem no viņa zelta atslēdziņa, kas atrodas palīga atvilktnē. Darbnīca, kurā atradīsi manu palīgu, atrodas aiz trīs lieliem kalniem un trīs eglēm.” Baiba zināja, ka viņai uzticas un ka viņa vienīgā var atrast Salavecīti. Meitene devās ceļā.
Sasniegusi trīs kalnus, Baiba ieraudzīja ziemeļbriežus, kuri bija iejūgti kamanās, bet kamanas bija iesprūdušas. Pie kamanām rosījās rūķītis, kurš centās kamanas atbrīvot, bet neizdevās. Baiba palīdzēja, bet par to rūķītis aizveda meiteni uz darbnīcu. Meitene ātri vien atrada Salavecīša uzticamo palīgu- lielo Rūķi, bet meitene saprata, ka iegūt atslēgu būs grūti, jo palīgs visu laiku atvilktni uzmanīja. Beidzot sagaidījusi izdevīgu mirkli, viņa devās pie atvilktnes, klusām to atvēra, taču tur bija dažādu krāsu atslēgas, tikai ne zelta…Piepeši meitenes rosīšanos ievēroja palīgs un saprata, kas viņai padomā. Lielais Rūķis bija paredzējis, ka būs kāds drosmīgais, kurš centīsies Salavecīti atbrīvot. Tāpēc atslēgu viņš turēja kabatā. Palīgs saķēra Baibu un nesa uz vecu noliktavu, kuru neviens neizmanto. Meitene neapjuka un centās no palīga kabatas izvilkt atslēdziņu. Tas izdevās. Meitene noliktavā ieraudzīja ieslodzītu Salavecīti. Kad Rūķis bija abus atstājis, meitene atslēdza durvis un abi izkļuva brīvībā. Salavecītis pastāstīja, ka lielais Rūķis gribējis būt Salavecīša vietā un doties pie bērniem. Tāpēc ieslodzījis vecīti. Salavecītis pateicās Baibai un lūdza viņu doties mājās, bet ar ļauno Rūķi viņš tikšot galā.
Atgriezusies mājās, Baiba saposās svētku drēbēs. Māmiņa istabu bija sakopusi, bet zem egles, kuru māmiņa bija atkal izrotājusi, atrada dāvanu – ilgi cerētos ratiņus lellei Draudziņam. Viss labs, kas labi beidzas. Dīvaini bija šie Ziemassvētki, bet meitene bija priecīga, ka kādam varējusi palīdzēt.


Roberts Zeilāns

Baiba un viņas mamma domāja, ka nerātnības pastrādāja Salavecītis. Mamma viņu gāja meklēt. Gāja, gāja, ieraudzīja bedri, kura bija aizbērta ar sniegu, bet redzams no sniega bija mazs ,mīksts bumbulītis. Mamma atraka sniegu, no bedres izkāpa Rūķis ar dāvanu. Rūķis teica mammai: ”Jūs atradāt vienu dāvanu, bet vēl jāmeklē otra.” Otru dāvanu mamma atrada ceļa malā - dīķī. Viņa ar kājām izdauzīja ledu un izņēma kasti. Tā bija no stikla ,lai nesamirktu dāvana. Pēc tam mamma gāja mājās un ieraudzīja pēdas, gāja pa tām un atrada Salavecīti tajā pašā bedrē , kur bija Rūķis. Tagad Rūķis bija iekāpis kastē un tikai cepures bumbulīti varēja redzēt. Salavecītis mammai pastāstīja, ka redzējis, kurš atvēra logu un pastrādāja nerātnības. Tie esot bijuši meža zvēri- vilks, lācis un lapsa. Salavecis iedeva dāvanu mammai, lai aiznes Baibai. Tā arī viņas uzzināja, kas atvēra logu, apgāza egli un izbēra pelnus no kamīna.


Aigars Lielbārdis

Mamma mierināja Baibu. „Svētku noskaņa gan izjaukta, bet mēs visu varam labot. Sakārtosim eglīti, savāksim pelnus pa grīdu, arī Salavecītis nepaies garām mūsu mājai,” viņa teica. Baiba novilka mēteli, šalli, cepuri un visu iekāra skapī. Tad viņai iekrita acīs, ka plauktā nav viņas zābaciņu, jo meitene, steidzoties uz upmalu, bija izgājusi vienās kurpītēs. „Kur gan ir mani brūnie zābaciņi?” viņa nodomāja un sāka meklēt pagultē, skapī, zem galda.
Paukš! Kaut kas mīksti nobūkšķēja uz grīdas. Un Baibai acis kļuva kā pogas - pa atvērto logu istabā lēkšus ielēca viņas zābaciņi! „Nemaz nebrīnies, Baibiņ, tu esi mājās, un mēs esam tur, kur tu. Kad tu aizgāji uz upmalu, tev kājās bija tikai sarkanās kurpītes. Mēs nodomājām, ka tev sals kājas, tāpēc atvērām logu un izlēcām laukā. Bet vispirms mēs bļodiņā no kamīna iemetām kvēlošas oglītes, lai tu pie tām sasildītu rokas,” skaidroja Labās kājas zābaciņš. „Kamēr mēs pa apkārtceļu nokļuvām pie upes, jūs ar mammu jau bijāt devušās mājās, bet oglītes mēs atstājām, lai bērni sildās,” piebilda Kreisās kājas zābaciņš.
„Vai Salavecīti jūs satikāt?” Baiba dega nepacietībā. Zābaciņi pamirkšķināja viens otram, un tai brīdī pie durvīm atskanēja zvans. Baiba steidzās atvērt. Tur stāvēja Salavecītis! „Es sekoja divu mazu zābaciņu pēdām, un tās mani atveda šeit. Vai tu esi Baiba?” viņš smaidot jautāja. „Jā, jā, jā, es esmu Baiba!” „Tad, lūdzu, saņem šo dāvanu.” Un Salavecītis no maisa izvelk tieši to, ko meitene bija vēlējusies – mazus, krāsainus leļļu ratiņus. Iekšā bija mīksts spilventiņš, un uz tā skaisti izšūts uzraksts „Draudziņš.” Baiba bija tik priecīga! Viņa steidzās parādīt dāvanu mammai. Tā aicināja Salavecīti paciemoties un pacienāja ar tēju un tikko ceptām piparkūkām. Arī zābaciņi atčāpoja uz istabu, ielēca Salavecītim klēpī, un visi kopā pārrunāja skaisto Ziemassvētku notikumu.



Rakstniece Ruta Svaža, grāmatu "Gaisa kauja", "Tracis bērnistabā" un "Naudiņas ceļojums" autore aicina:

Lejupielādēt failu, lai to varētu izdrukāt

Iesaki draugiem