Par Līnas Ivanovas grāmatas “Zeķu Zaķa pidžamu ballīte” atvēršanas svētkiem Madonā

2016-05-13

Nepavisam negribas Madonu dēvēt provinciālajā mazpilsētas iesaukā. Jau no rīta, kad iebraucam, sakopto ielu starojums vēsta – šī ir liela pilsēta.

Liela ar savu kultūru, veselīgo pašapziņu, skaistuma un gaismas mīlestību. Liela un silta. Silta ar savu sirsnību, ģimeniskumu un patieso smaidu satikto cilvēku sejās.

Visa diena paiet brīnoties.

Mēs – trīs dāmas no Apgāda Zvaigzne ABC – braucam uz svētkiem. Mūsu apgāds nupat izdevis madonietes Līnas Ivanovas pirmo grāmatu “Zeķu Zaķa pidžamu ballīte”– pasaku bērniem, kuru papildina uzdevumi un spēles. Pieņēmām autores ierosinājumu grāmatas atvēršanas svētkus sarīkot Madonā. Pirmais skaistais brīnums tika piedzīvots jau labu laiku pirms 28. aprīļa – pati autore ļoti aktīvi iesaistījās svētku plānošanā un rīkošanā. Uzreiz radās izjūta, ka esam vienota komanda.

Un tad ir brīnumi pēc brīnumiem.

Līna jau bija stāstījusi, ka, iespējams, uz rīta pasākumu pulksten 11 ieradīsies ap sešdesmit bērnu. Mēs saskaitām septiņdesmit deviņus! Bijām sagatavojušās, ka būs jāpalīdz skolotājām un bērnudārza audzinātājām mazuļus “novaldīt”, bet bērniņi uzvedas kā... kā... nu, jā – kā cilvēki! No paša maziņākā, kas varbūt nesen tikai uz savām kājām nostājies, līdz pašam lielākajam, kuram jau pusaudžu kumeļa gadi pavisam tuvu. Kamēr daļa cītīgi krāso Zeķu Zaķa svītrainās zeķītes, citi mierīgi vēro, kā grāmatas autore ar grafiskās planšetes palīdzību izkrāso Zaķa draugu Lācīti Pauliņu. Un brīnums ir klātesošs arī grāmatas izlozes brīdī – “Zeķu Zaķa pidžamu ballīti” laimē Madonas bērnudārza “Priedītes” audzinātāja, kurai tūlīt ap kaklu metas līksmie mazuļi, – tātad pasaka tiks visam bariņam! Uz auklām, krāsainu veļas knaģu turētas, virknējas raibu raibas zeķes. Drošības pēc mēs izdrukājam un izgriežam vēl vienu kaudzīti tiem mazajiem māksliniekiem, kas nāks krāsot vakarā. Sākam jau rēķināties ar to, ka Madonā notiek brīnumi.
Pēc tam kārta nākamajam brīnumam. Dzīve bibliotēkā.

Bibliotēkas durvis veras ik pēc brītiņa. Dažādu vecumu ļaudis ienāk tikpat bieži kā lielveikalā. Kāds bariņš pārlapo jaunākos laikrakstus. Daži darbojas pie datoriem. Jauna māmiņa atnākusi ar mazu meitenīti un izvēlas juridisko literatūru studijām. Un kas viņai šīs grāmatas izsniedz? Dzejniece Sarmīte Radiņa! Jā, viņa ir arī bibliotekāre un ar pamatotu lepnumu stāsta, cik daudz tikšanos ar rakstniekiem, dzejniekiem un māksliniekiem notiek Madonas bibliotēkā. Un ne jau tikai. Straujajā Madonas upītē ik gadu tiek rīkota pavasara regate (ja pareizi saprotam – tā ir kas līdzīgs Pūksprunguļiem), top grāmata par godu Madonas 90 gadu jubilejai, cilvēki no visām pasaules malām piedalās akcijā “Labo vārdu pasts Madonai”, konkursi, koncerti, ģimeņu vakari un vēl, un vēl...

Divas kundzītes aplūko fotoizstādi “Mana mīļākā vieta Madonā”, un uzrunā mūs, vai arī mēs esam nobalsojušas par labāko bildi. Kā nu ne?! Mana favorīte ir tā, kur pārītis tautastērpos atlaidies zālītē. Kamēr pētu pārīti, Līga stāsta – daudziem mīļākā Madonas vieta ir bibliotēka, pat dauzonīgie puišeļi pēc stundām nāk šurp, un ģimeņu vakaros zīmē, līmē un izgriež ne tikai meitas un dēli, bet arī tēvi. Atzīstos – šobrīd šajā stāstā klausos ar nelielām šaubām, sak, katrs jau savu bērnu slavē, bet – paturiet prātā virsrakstu!

Pēc pusdienošanas mazā, mājīgā kafejnīcā turpat bibliotēkas pagrabstāvā, mūs savā valstībā ievilina Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja galvenā speciāliste Laimdota Ivanova. Uzvārdu sakritība? Protams, ne. Laimdota ir Līnas mamma, un viņas vadībā mēs baudām Latvijas laikmetīgās mākslas centra izstādi “Pazudis arhīvā” un dažādu autoru dažādu laikmetu gleznu galeriju no paša muzeja krājumiem. Skat, manas mīļās Līgas Purmales “Vasaras diena” arī!

Tad dodamies laukā, saulē, gar skolu, pa Mīlestības graviņu. Viss nokopts, sagrābts, zaļi asni spraucas no zemes, raisās pirmie ziediņi – zeltstarītes, baltie vizbuļi, cīrulīši, pakrēslītes, mazpurenītes. Un atkal brīnums – Lazdu laipa. Jā, tā ir tā pati Ilzes Indrānes aprakstītā leģendārā Lazdu laipa. Atjaunota, stingra, gluda un tīra tā pārved mūs pāri čalojošajai Madonas upītei.
Kad atgriežamies bibliotēkā un kopīgi klājam uzkodu galdu, pa logu redzam, ka pēcpusdienā rosība bibliotēkas tuvumā tikai pieaug. Arvien vairāk cilvēku nāk šurp, plašajā, ērtajā autostāvvietā visu laiku ierodas pa kādam auto.
Vēl nav puspieci, kad sākas! Mamma, tētis, bērniņi. Auto, tētis, mamma, bērniņi. Mamma, meita. Mamma, tētis, puisītis. Auto, vēl viens auto, mamma, tētis, bērni, mamma, tētis, bērni, vecmāmiņa. Un ziedi. Mamma, tētis, dēls, skrejritenis. Tēvs, dēls, divritenis. Minūtes rit, jau pieci, Līga visus līksmi apsveic kā sen gaidītus mīļus radus, un es sev atzīstu, ka savādā kārtā sāku izjust neizskaidrojamas radniecības saites ar visiem šiem ļaudīm.

Zeķu Zaķis ir sakautrējies, jo viņam joprojām ir baltais ziemas tērps, bet bērni apsola viņam izkrāsot košas zeķītes. Mēs izstāstām, kā top grāmata, cik daudz ļaužu šai ceļā ir iesaistīti, pateicamies Līnas ģimenei un skolotājiem un apsolām nākamo grāmatu, kuras manuskripts ir jau iesniegts izdevniecībā. Līna atkal rāda, kā var uzzīmēt un izkrāsot Zaķi, Lācīti un Kaķīti Kauliņu bez zīmuļa un papīra. Apsveikumi, smaidi, kāda asara acu kaktiņā, pavasara ziedu maigais košums un smaržas. Bērni krāso, ka švīkst vien. Ir tikai klusa, radoša murdoņa. Pieaugušie, aplipuši datorgaldam, brīnās, cik veikli, dzīvi un virtuozi Līnas uzzīmētie dzīvnieciņi iegūst krāsas. Paiet daži līksmi mirkļi, un nu jau krāso māmiņas. Tēti palīdz bērniem uzrakstīt uz zeķītēm vārdus un Zeķu Zaķim – piekārt pabeigtās zeķītes. Uz katras ir numurs, jo grāmata ļoti vēlas nokļūt kāda veiksminieka rokās. Taču izloze nevar sākties, jo māmiņas ir metušās tādā krāsošanas azartā, ka man blakus kāds nočukst: “Zeķu Zaķa antistress!!” Un tad beidzot mazā Madara priecīga lēkā ar laimēto grāmatiņu rokās, un pārējie it nemaz neizskatās vīlušies, bet līksmojas kopā ar meiteni. Visi – lielie un maziņie. Ak jā, arī maziņie Madonā ir īpaši. Jaunākie – dažus mēnešus veci punča bērni, bet vecākais “maziņais” – septiņpadsmitgadīgs jaunietis. Tukšā gan neaiziet neviens – Līna ir sagatavojusi krāsainas Zeķu Zaķa pastkartes un visdažādākās uzlīmes, un uz galda gaida tepat Madonā cepts brīnumgards (jā, BRĪNUMgards!) kliņģeris, plātsmaizes un citi gardumi. Pulkstenis tikšķ, rādītāji bīdās uz priekšu, un sāk izskatīties, ka grāmatas atvēršanas svētki var izvērsties par īstu pidžamu ballīti. Neviens nesteidzas projām, ir redzams, ka ikviens jūtas pieņemts un gaidīts, to nav iespējams iestudēt vai notēlot. Arī mēs jau jūtamies kā radu saietā, un es tūlīt redzu tam izskaidrojumu. Kamēr vienā telpas galā pulciņš viesu mielojas, otrā galā Līga strādā. Pie viņas galda stāv nopietns bariņš pavisam jaunu jauniešu, kuri cieši satvēruši grāmatas, un alkst kļūt par Lasītājiem. Reģistrēties. Pirmo reizi. Es dzirdu, kā Līga ar viņiem runā, un redzu, ka ikviens no viņiem saprot – es esmu nozīmīgs, es esmu vērtīgs, es piederu šai lielajai, skaistajai, bezgala aizraujošajai pasaulei un tieku ielūgts pievienoties ceļojumam pa Dzīvi, kurā daudzus vārtus spēj atvērt grāmata. Teātris. Māksla. Kino. Dzeja. Mūzika.

Debesīs sarodas aizvien vairāk mākoņu, pat kāda pelēka lāse jau nobirst, taču šķiet, ka kļuvis gaišāk.

Kad mūsu šoferītis Roberts izgriež auto no bibliotēkas stāvlaukuma, es rakstu draudzenei, savai vārda māsai (madonietei!), īsziņu: “Cik Madona un madonieši ir brīnišķīgi! Šeit taču ir tāds kultūras un gaismas centrs! Esam uzlādēti ar tik labām emocijām. Burvīgas ģimenes! Bija tik daudz ļaužu, ka mums beigās gandrīz pietrūka uzlīmju. Un ir labi apzināties, ka mūsu prezidents arī ir madonietis. Paviesojoties šeit, pārņem ticība: Latvija būs un pastāvēs.”