Ruta Zimnoha: Matss Strandbergs, Sāra B. Elfgrēna "Aplis"

2014-03-25

Viņus izmisumā dzen pinnes uz sejas, liekais svars, tupi vecāki un nepaklausīgas matu cirtas. Viņi ģērbjas, krāsojas izaicinoši, vai gluži otrādi par visām varītēm cenšas kļūst neredzami un nedzirdami. Viņi cīnās par savu vietu skolasbiedru vidu. Daži no viņiem ir populāri, un gūst šo popularitāti visai nežēlīgā veidā, pazemojot citus. Daži mācās kā traki un tiek saukti par zubrilām. Daži vienkārši visiem patīk, bet daži no viņiem ir izstumtie. Viņi raud aiz bezspēcības, rupji lamājās un iedveš citos bailes. Viņiem tā arī īsti vēl nav skaidrs, kāda ir viņu loma šajā dzīvē, ko viņi īsti grib. Tas rada ellīgu nedrošības sajūtu, kas neļauj atslābt ne mirkli. Daži neiztur un izdara pašnāvību. Kāds par to sēro, bet kāds tikai parausta plecus un noska: “No tā frīka tas jau bija sagaidāms.” Viņi ir tīņi un lielākā daļa viņu ikdienas paiet Engelforsas ģimnāzijā.

Atverot vienu no pasaulēm slavenākajām zviedru grāmatām “Aplis”, lasītājs nonāk īstā tīņu pasaulē, kas līdzi nes šim cilvēka dzīves posmam raksturīgās problēmas. Tomēr trakojoši hormoni, pinnes, cīņa par savu vietu skolas vidē, nelaimīga/ laimīga mīlestība un mazvērtības kompleksi nav vienīgais ar ko jātiek galā sešām no Engelforsas ģimnāzistēm. Izrādās viņas ir raganas. Turklāt ne jau kaut kādas, bet gan Izraudzītās. Rebekai, Minu, Linnejai, Īdai, Vanesai un Annai Karīnai jāglābj pasaule. Viņas veido apli un ir vienīgās, kas var stāties pretī vispārējam ļaunumam. Meiteņu dzīvības ir briesmās un ienaidieks nesnauž. Viens no Izraudzītajiem – Eliass jau ir miris, neuzzinot ne par sev lemto, ne par savām spējām. Slepkava jau ir nolūkojis nākamo upuri. Viņa plānam par labu nāk fakts, ka meitenes nav vienotas. Aplī nonākusi skolās lielākā vārmāka un tās, kas cietušas no viņas izdarībām. Te ir gan košā, gan pelēkā pele, gan akurāt normālā, gan galīgais frīks. Meitenēm jāpaveic ļoti grūts uzdevums, jāatklāj savas spējas, jāatrod slepkava, jāapmāna Padome, kuras noteikumiem viņām, kā jau īstām pusaudzēm pakļauties nenāk ne prātā, kā arī jāatrod kopēja valoda.  Baisa ir apziņa, ka tiklīdz mirs kaut viena, slepkavam būs vieglāk tikt klāt pārējām. Tas nav viegls uzdevums.

Autori ļoti veiksmīgi parāda pusaudžu domāšanu un dzīves uztveri, skatījumu uz dažādām lietām, problēmas, ar kurām viņi sastopas. Kā meitenes apzinās savas spējas, cik prasmīgi vai neprasmīgi ar tām apietas. Tas nav tik vienkārši apzināties, ka esi atšķirīgs. Sevišķi, ja visu laiku esi centies būt ļoti normāls, vismaz skolas vidē.  Vietumis gan liekas, ka daži no skolas ikdienas atainojumiem ir pārspīlēti, jo mans, pedagoga saprāts atsakās pieņemt faktu, ka skolā tiktu pieļauta tik baisa vardarbības izpausme. Zinu, ka tādas lietas notiek, pati pusaudžu gados esmu pabijusi apsmieto lomā, bet nespēju iedomāties, ka skolas vadība un vecāki pieļautu vardarbības izpausmi tik lielā mērogā kā tas atainots grāmatā. Vieni vai otri noteikti iejauktos. Es vismaz esmu iejaukusies, pat riskējot ar nepatikšanām.

Lai arī grāmata noteikti nav no tām, kurai obligāti būtu jāatrodas ikvienā grāmatu plauktā, tajā ir kaut kas ļoti fascinējošs, kas neļauj no tās atrauties, līdz nav izlasīta pēdējā lapaspuse. Viena no retajām grāmatām, kuras valdzinājumam nespēja pretoties saprāta iebildumi, ka lasīšana līdz trijiem no rīta nav īpaši prātīgs pasākums, ja zini, ka miega bads neko labu sev līdzi nes. Noteikti ieteiktu šo grāmatu pusaudžiem, gan tiem, kam ir socializācijas problēmas, gan tiem kam tādu nav. Grāmata ļauj saprast un pamanīt lietas, par kurām savā personīgajā pasaulītē norobežojies pusaudzis pat neaizdomātos, ļauj iejusties kāda cita āda un palūkoties uz dzīvi no viņa skata punkta, kā arī saskatīt kādā no varoņiem līdzību ar sevi.

Ruta Zimnoha, sienakaudze.lv, 25.03.2014.