Ints Valcis: Veronika Rota "Citādie"

2013-02-25

“ Citādie ” ir grāmata, kuru drīzumā izdos Zvaigznes ABC izdevniecībā. Man tika piedāvāta iespēja izlasīt šo grāmatu latviski vēl pirms tās oficiālās iznākšanas. Skaidra lieta, ko no šāda piedāvājuma es nevarēju atteikties. Amazonē šo grāmatu man rekomendē jau labu laiku, un biju jau gandrīz padevies. Tādēļ, saņēmis grāmatu, uzreiz ķēros pie lasīšanas.

Visa grāmatas darbība notiek kādā pilsētā. Cilvēki ir nolēmuši mest mieru karam un atrast risinājumu. Risinājums izrādās pavisam vienkāršs. Katrs izvēlas kopienu, kurā kā pieaugušais dzīvos. Kopienas ir piecas, un katra atspoguļoi vienu tikumu. Taisnprāši lepojas ar godīgumu, Nesavtīgie – ar pašaizliedzību, Drošsirži – ar drosmi, Sirsnīgie – ar miermīlību un Mācītie – ar gudrību. Šādai iekārtai vajadzētu mazināt spriedzi sabiedrībā un nodrošināt jauku kopā pastāvēšanu.

Grāmatas galvenajai varonei pēc sešpadsmit gadu vecuma sasniegšanas ir jāizvēlas, kurai kopienai pievienoties. Viss mūžs ir pavadīts Nesavtīgo kopienā, tomēr testi viņai uzrāda pavisam ko citu.

Kopumā tipiska distopija, kur autors izmanto interesantu sociālo modeli, lai dotu savu ieskatu par cilvēku uzvedību dažādos robežstāvokļos. Šeit ir veselas piecas šādas līdzāspastāvošas gurpas, kuras it kā sadzīvo, bet patiesībā atrodas neformālā karastāvoklī.

Kā jau jauniešu grāmatām pierasts, galvenā aktualitāte ir izvēle. Kā rīkoties brīdī, kad esi nonācis izvēles priekšā, kas izmainīs visu tavu dzīvi. Atpakaļceļa vairs nebūs, un vēlams, lai tava izvēle būtu pareiza jau no paša sākuma. Citādi var gadīties, ka tu tiksi izraidīts un kļūsi beztiesisks. Arī Beatrisei nav viegli, viņai testi nedod skaidru atbildi, jo viņa ir Citādā. Tāda, kas neiederas nevienā no kopienām. Tas lasītājam uzreiz palīdz identificēties ar viņu. Jo galu galā mēs taču visi domājam, ka esam unikāli un pavisam citādi kā pārējie.

Lasīšana vedās ļoti raiti, lai ar’ man šādas problēmas nav visai aktuālas. Varoņi ir izveidoti ļoti dzīvi, un notikumi aprakstīti visai saistoši. Protams, ja uz visu šo sabiedrības konstruktu paraugās racionāli, tad ir skaidrs, ka nekas tāds realitātē nemaz nespētu pastāvēt, jo nav iespējami cilvēki, kuros dominētu tikai viens no tikumiem. Arī netiešās atsauces uz izraidīto daudzumu liek secināt, ka izraidīto daudzums ir vismaz piecdesmit procenti no populācijas. Rodas jautājums, kādēļ viņi ar to samierinās? Arī autore to saprot un cenšas parādīt kā šāda sistēma sagrauj pati sevi no iekšienes.

Beatrises izvēle lasītājam dod iespēju ieskatīties Drošsiržu kopienā. Laiks arī te ir atstājis savas pēdas, un kopiena no pašaizliedzīgiem visu kopienu aizstāvjiem ir pārvērtusies par parastu huligānu baru. Apmācību metodēs lielāks uzsvars tiek likts uz nežēlību un pašnāvība tiek pasniegta kā varonība. Skaidra lieta, ka tas nav tāpat, tā ir daļa no lielā plāna.

Nesapratu, kādēļ autorei tāds naids pret Mācītajiem (zinātnieku analogam). Tie izrādās ir galvenie vaininieki, un par visu varu cenšas rauties pie varas. Nebija arī īsti skaidrs, ko tad viņi ar šo varu pasāktu, un kam tā vispār nepieciešama. Šaubos, vai kāds būtu sajūsmā valdīt pār nozombētu masu un būt vienīgais cilvēks pie skaidras saprašanas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Apsveru domu arī par turpinājuma izlasīšanu. Gribas jau zināt kā tad tur viss beigsies.

Ints Valcis, http://asmodeus.lv, 21.02.2013.