Aiga Grosa: Brems Stokers "Drakula"

2012-10-08

Kā jau agrāk pieminēju vasaras atskaitē, rudenī vairāk palasīšu ko drūmāku vai ”biedējošāku”, tā nu beidzot pieķēros arī Drakulai . Plauktā jau gaida arī ” Jātnieks bez galvas”, vairāk gan nezinu ko pēc tam līdzīgu ņemt, bet gan jau uzradīsies kas tēmai atbilstošs. Drakulu reiz iesāku lasīt pirmskādiem gadiem pieciem, bet tā arī nepabeidzu, šoreiz gan ar aizrautību būros cauri.

Un tā, jauniņais jurists Džonatans dodas ciemos pie grāfa Drakulas, lai palīdzētu viņam nokārtot īpašuma pirkšanas dokumentus, bet pēc laiciņa attopas, ka ir jocīgā onkuļa gūsteknis. Notiek dīvainas lietas – Drakula lien pa sienām, nav redzams spogulī, nekad neēd Džonatana klātbūtnē… Ar laiku Džonatana dienasgrāmatai (visa grāmata ir tikai dienasgrāmatu ieraksti vai vēstules/telegrammas, ziņu raksti) pievienojas vēl viņa mīļotās Mīnas dienasgrāmata un vēstules, tad arī viņas draudzenes Lūsijas rakstītais, kā arī divu ārstu piezīmes. Abiem ārstiem jātiek galā ar dīvaino ”slimību”, kas piemklējusi Lūsiju – nabadzīte ir uz nāves gultas ar diviem maziem pušumiem uz kakla un nekas nelīdz.

Kaut arī sarakstīts pirms vairāk kā simts gadiem, man darbs likās lielisks. Tā vairāku personu stāstījuma metode dod to sajūtu, ka tā varētu būt īstenība, jo ne jau viņiem visiem būtu bijušas vienādas halucinācijas. No sākuma pat mazliet smieklīgi likās, ka pilnīgi viss, sākot no kučiera un beidzot ar mākoņiem, ir baismīgs, tumšs un biedējošs. Nu labi, tā īpašība jau man tikai patīk, laikam vienkārši pievērsu par daudz uzmanības, kad sāku to pamanīt. Šim lietainajam rudenim nekas nepiestāv labāk kā mošķi un šausmu stāsts no 19. gadsimta, ar ko ierušināties zem segas. Un ja ir vēlēšanās sākt lasīt vampīru literatūru, ar Drakulu būtu tikai loģiski sākt, jo viņš ir tā teikt ”tēls – aizsācējs”.

Aiga Grosa, http://estvardus.wordpress.com, 7.10.2012.