Ligita Levinska: Haruki Murakami "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"

2015-08-06

Haruki Murakami atkal pārsteidzis pasauli, daloties pārdomās par skriešanu un rakstīšanu. Rakstnieks balstās savā pieredzē, kas rada klātesamības un ticamības efektu, tādējādi teju ikviens lasītājs var aizdomāties par saviem skriešanas rituāliem, kā arī iepazīt iemīļotā autora autobiogrāfijas detaļas. Haruki Murakami dokumentētie fakti lasītājam ir arī savas subjektīvās pieredzes apjausmas sākums, tādējādi var teikt, ka rakstnieka un lasītāja mijiedarbība grāmatā ir vērtējama kā ārkārtīgi efektīva.

Protams, arī es atcerējos, kā skolas laikā neieredzēju noteiktās sporta stundu disciplīnas un vērtējumus; pēc absolvēšanas sapratu, ka, klausot savam iekšējam spēkam, varu noskriet, nu, ne gluži Ņujorkas maratonu kā Murakami, bet sevis cienīgas distances gan. Un vissvarīgākais – tas allaž iedarbojās tikai un vienīgi pozitīvi. Tātad Murakami ir taisnība: „Ar savu ķermeni ir jāsarunājas, citādi progresa nebūs.”

Autors pēcvārdā norāda, ka teksts ir pārāk īss, lai to žanriski nodēvētu par biogrāfiju, un tas ir par īsu arī esejas žanram, tāpēc visprecīzāk to varētu kvalificēt kā memuārus, lai gan abu iepriekšminēto žanru iezīmes paliek. Murakami atsakās no barokāli gleznainiem un rokoko izsmalcinātiem poētismiem, atklāj ikdienišķas norises, un tikai caur viņa filozofiskajām pašrefleksiju eksplozijām strāvo vēstījuma dinamika un spēks. Piezīmes kļūst par autora pašidentifikācijas procesu, kur Haruki Murakami apziņas plūdumā vēstī par sevi kā rakstnieku un skrējēju, atklādams arī savas attiecības ar apkārtējiem. Nevar jau cilvēku, kur nu vēl rakstnieku, uztvert viennozīmīgi – pēc kāda laika, ja Haruki Murakami nolems rakstīt par sevi no cita skatupunkta, viņš būs jau atkal citāds.

Murakami grāmatas nosaukums patapināts no Reimonda Kārvera darba titula – „Par ko mēs runājam, kad runājam par mīlestību”, kurā četri cilvēki sēž pie virtuves galda, dzerot džinu un toniku, runā par mīlestību, atklājot, cik grūti ir to definēt, jo tā esot ļoti plurāla. Murakami grāmatas sižetu var izteikt vienā teikumā: autors stāsta par savu skriešanas pieredzi. Bet jāpiezīmē, ka svarīgi ir nevis tas, ko stāsta, bet – kā stāsta. Notikumi ir vienmuļi – gatavošanās maratonam un pats maratons, tāpēc lielāko baudu sniedz piesātinātās emocijas un tiešās (nevis rēbusos zīmētās) autora pārdomas. Viņš sācis skriet no 1982. gada rudens un dara to pēdējos divdesmit trīs gadus. Spilgtākās un jaudīgākās ainas emocionālā ziņā ir maratona noslēgumi, kuros jāsaņemas un jātiek uz priekšu, pat ja „sajūta tāda, it kā es būtu liellopu gaļas gabals, ko lēni laiž cauri gaļas maļamajai mašīnai” . Skriešanu autors salīdzina ar jogu, kurā pareizi jāelpo un jākoncentrējas. Skriešana ir tāda esamības daļa, kura atklāj cilvēka raksturu; katrā maratonā Haruki Murakami iziet iniciāciju, kurā viņš pārvar pats sevi un pierāda pats sev, ka var. Autors sludina, ka nav svarīgs rezultāts, bet gandarījums par paveikto: „Dzīves kvalitāti nenosaka sasniegumi, skaitļi, rangs, bet gan atziņa, ko iegūsti, kad apzinies kādas darbības plūsmu un spēj to izjust.” Viņš mudina ikdienišķajā, pārejošajā, profānajā ieraudzīt plašākas dimensijas. Skriešana un rakstīšana Haruki Murakami ir veids, kā sevi sakārtot. Kā zināms, tad sakārtošanas procesā ieraugāms mītiskais slānis: „Elpodams dzestro agrā rīta gaisu, līdz ar katru ieelpu un izelpu priecādamies par to, kā kājas skrienot skar zemi, es atdzimu dzīvei. Soļu troksnis, elpa un sirdspuksti apvienojoties veidoja īpašu poliritmiju.”

Veids, kā Haruki Murakami stāsta, ir rotaļīgs, optimistisks un viegls – tādu valodas pieneņpūkainumu var sastapt reti, un tas ir attiecināms gan uz leksikas izvēli, gan uz sintaktiski gaisīgo plūdumu. Autora valoda nepazīst važas un ieslodzījumus. Haruki Murakami ir dažāds, atklājot visas cilvēciskās īpašības. Te viņš ir Sīzifs, kurš spēku izsīkumā gatavs padoties, te viņš ir pats sev Useins Bolts – nepārspējams un zelta medaļu vērts. Rakstnieks ir inovatīvs, jo nebaidās fokusēties uz ne visai glaimojošām savas personības īpašībām. Iespējams, ka šī ir Haruki Murakami atklātākā grāmata, jo viņš nav izvairījies no autobiogrāfisku detaļu transformācijām un literarizācijas, lai gan šāds paņēmiens autoram ir raksturīgs. Piemēram, romānā „Norvēģu koks” detaļas un impulsus viņš aizguvis no koledžas dzīves. Tā šīs grāmata kļūst par intīmu dienasgrāmatu.

Viens no Murakami trumpjiem ir asociatīvā domāšana, kas izraisa ķēdes reakciju un var turpināties pat bezgalīgākajā izplatījumā. Rakstniekam ir raksturīgi salīdzinājumi un asociāciju spēles, piemēram, „Rakstniekam vissvarīgākā īpašība – un tas ir pašsaprotami – ir talants. Ja nav literārā talanta, tad, lai kā censtos un nopūlētos, par rakstnieku nekļūsi. Tas drīzāk ir priekšnoteikums, nevis svarīgākā īpašība. Ja degvielas nav, tad, lai cik lieliska būtu mašīna, uz priekšu tā nekustēs.” Atbildot uz jautājumu, kas ievīts teksta nosaukumā, autors skrienot neko nedomā un nerunā, vismaz pēc laika tā šķiet, jo skrienot galvā ir miljardiem domu, tās saskrien un piegružo prātu, bet pēc tam nāk paredzama atklāsme, ka nekas jau netika domāts. Tie bijuši kaut kādi nenozīmīgi, nedefinējami un nesaprotami domu krikumi: „Domā par upi. Domā par mākoņiem. Taču patiesībā es ne par ko nedomāju. Sevis paša radītajā ērtajā tukšumā, kārotajā klusumā skrienu. Tas ir lieliski. Lai ko kāds par to teiktu.”

Haruki Murakami, patapinot Renē Dekarta slaveno domu „Es domāju, tātad esmu”, netieši, bet nolasāmi paziņo, ka līdzās domāšanai vienā līmenī atrodas arī fiziskais. Haruki Murakami kā rakstnieka tēls ir klātesošs, epizodisks, organizējoss, vienojošs, jo viņā ir šis maratonista un rakstnieka līdzsvars, fiziskā un garīgā balanss – tikai šīs divējādās substances uztur jebkura cilvēka dzīvību un dzīvi. Nav jānoskrien olimpisko spēļu distances. Atliek vien savā iPod uzlikt autora piedāvāto mūziku – Red Hot Chili Peppers, Gorillas, Beck, Creedence Clearwater Revival, Beach Boys – un skriet: sakārtot, iepazīt sevi un sasniegt dievišķo apziņas stāvokli.

Ligita Levinska, ubisunt.lu.lv, 06.08.2015.