Ilze Lipska: Deivids Valjamss "Smirduļa kungs"

2015-05-05

Otra grāmata, ko šobrīd lasa dēls - Deivida Valjamsa Smirduļa kungs. Gan jau spējat iztēloties (arī tad, ja jums nav bērnu vai tuvu rada bērnu), kādu sajūsmu bērnos izraisa vārdi, kas apzīmē kaut ko smirdīgu. Tie der, ne tikai, lai apsaukātos, bet izraisa arī nedaudz mistisku prieku, it kā pasakot - smirdulis - tu izdari kaut ko tādu, kas nav atļauts. Par ko mamma citā reizē teiktu - tā nedrīkst teikt, bet re - tagad tas ir atļauts, jo par smirduļiem un pirdieniem  (purkšķu pulveriem) raksta grāmatās - un kā tu grāmatas izlasīsi, izlaižot smirdīgos vārdus?

Grāmata, kuru es paspēju izlasīt pirmā, nedaudz skaļi, priekšā lasot, nedaudz arī klusi, jo nevarēju nociesties līdz nākamajam vakaram. Protams, ka es šādu grāmatu nelasītu, ja man nebūtu bērni. Un visticamāk arī tu nelasīsi, ja tev nav bērni. Bet kāpēc gan? Vai bērniem domātā literatūra ir zemāka plauktiņa?

Grāmata ir par mazu meiteni, kura padodas savai ziņkārībai, un grib iepazīties ar smirdīgāko smirduli, kāds vien manīts, un ja grāmatas varētu smirdēt, tad šo grāmatu būtu dziļi, dziļi jāaprok un jāaplaista ar smaržām, lai smaka pazustu, nemaz nerunājot, ka pēc tam trīs gadus rokas nāktos mazgāt... Ak, vārdu sakot - jautri lasīšanas gaitā paklausīties bērnu prātojumus par smirdēšanu.

Bet stāsts vispār ar morāli, par to, nevajag cilvēkus vērtēt pēc ārējā izskata, ka dzīve var mainīties un cilvēki arī, tie var atvērt acis, vajag tikai kaut ko darīt lietas labā, nevis samierināties ar to, kā ir, klusejot.... Itin laba mācība, ko tiešām jāsāk apgūt no bērnu dienām.

Ilze Lipska, gramatplaukts.lv, 03.05.2015.