Aiga Grosa: Džons Boins "Puisēns svītrainā pidžamā"

2014-02-18

Par karu mums parasti stāsta pieaugušie – vai tie ir atmiņu stāsti vai izdomājumi, vienalga, bet lielākoties tā nu tas ir. Tāpēc man bija interesanti lasīt par to, kā Vācijas varenību saprot deviņgadīgs puika.

Mazais Bruno kopā ar vecākiem, māsu un vecvecākiem dzīvo jaukā mājā, pa dienu viņš mācās skolā un spēlējas ar citiem puikām, kas dzīvo kaimiņos. Viņa tēvs strādā diezgan tuvu fīreram (ko grāmatā dēvē par Fūriju), un šī amata dēļ ir spiests pārvākties uz nemīlīgu trīsstāvu māju netālu no koncentrācijas nometnes. Bez draugiem un idejām, ko interesantu padarīt, Bruno sāk doties ‘ekspedīcijās’. Vienā no tām viņš pie nometnes žoga satiek ebreju zēnu vārdā Šmuels. Kaut arī nometni un tās cilvēkus Bruno saskatīja jau pa mājas logu, viņam nav ne jausmas kas tas ir un kas tur notiek. Puikas, protams, iedraudzējas un vēlētos kaut viņu starpā nebūtu tas muļķīgais žogs.

Grāmatas  "Puisēns svītrainā pidžamā" vāks veidots pēc filmas, kas atrodama ar tādu pašu nosaukumu un ir ļooti laba. Mazais ebreju zēns Šmuels ir neticami piemīlīga izskata, tāpēc asaras izspiež vēl vairāk. Vai nu tāpēc, vai vēl kāda iemesla dēļ, bet – filma man patika vairāk. Var jau būt tāpēc, ka grāmatas temps ir diezgan pamatīgs un lasāmas tikai nepilnas 200 lappuses – nepaspēj lāgā ielasīties, kad viss jau cauri. Stāstā Bruno ir svarīgākais tēls, bet nebūt ne vienīgais. Rakstnieks parāda arī viņa māsas pubertitātes periodu, kad viņa izmet lelles un cenšas savaldzināt kādu  tēva leitnantu ar perfekta ārieša izskatu, un mammu, kurai arī to pašu leitnantu ir izdevies savaldzināt. Tomēr tas viss parādīts diezgan virspusēji – no Bruno skatu punkta. Kopumā rakstnieks šo augsta amatvīra ģimeni cenšas attēlot šķību un greizu, jo Bruno tēvu ne sieva, ne māte neatbalsta un paša dēls draudzējas ar ebreju. Grāmatas beigas manuprāt ir ļoti labi izdomātas (un filmā arī parādītas), un tad beidzot arī rodas tas ‘ahh..’ moments. Es ieteiktu vispirms izlasīt grāmatu un tad skatīties filmu, paliks pozitīvas atmiņas par abiem.

Aiga Grosa, estvardus.wordpress.com, 25.01.2014.