Edgars Skvariks: Džons Boins "Puisēns svītrainā pidžamā"

2014-01-08

- Nu, tāpēc ka Vācija ir dižākā no visām valstīm, - Bruno atbildēja, atcerēdamies frāzi, ko nez cik reižu bija dzirdējis tēva sarunās ar vecotēvu. – Mēs esam pārāki.

2008. gadā man bija tā iespēja noskatīties filmu par kuru es praktiski neko nezināju. Biju vien redzējis plakātu uz kura attēloti divi zēni, kurus šķir iespaidīgs dzeloņdrātu žogs. Piecus gadus vēlāk es turēju rokās grāmatu  "Puisēns svītrainā pidžamā" ar tieši to pašu attēlu uz pirmā vāka.

Otrā pasaules kara laikā deviņgadīgajam Bruno liek ātri sakravāt savas mantas un gatavoties pamest ģimenes piecstāvu māju klusā Berlīnes rajonā. Bez īpaši gariem paskaidrojumiem par ģimenes ceļojuma iemeslu, Bruno vien tiek nostādīts fakta priekšā – viņi dosies uz kādu vietu, kuru dēvē par Augš-vicu.

Nebūtu melots, apgalvojot, ka šis ir pazīstamākais īru rakstnieka Džona Boina darbs. Par to ir dzirdējuši faktiski visi – sākot no ieinteresētiem skolēniem, beidzot ar neapmierinātiem reliģiskajiem līderiem, kuri apgalvo, ka Boins traģēdiju ir novedis līdz farsam. Farsam?

Savā ziņā ir saprotama lasītāju neapmierinātība ar darbu. Arī pats Bruno nav īpaši apmierināts, ka lielā Berlīnes māja, kurā katru dienu varēja atklāt kādu iepriekš neredzētu kaktu un stūrīti, ir jāiemaina pret nelielu māju nekurienes vidū, kurai pat īsti nav pagraba. Zēnam, kurš dienās vēlās kļūt par pētnieku, tā bija iedvesmas pilna vieta. Turklāt Berlīnē ir palikuši visi Bruno draugi, bet Augš-vica ir kā izslaucīta. Vien kādā no mājas logiem ir tālumā manāmas neglītas mājas un putekļaini lauki, kuri noteikti, kā spriež zēna divpadsmit gadus vecā māsa Grētele, ir lauki un fermas.

Bruno bieži vien tiek atgādināts, ka pašam Fūrijam ir lieli plāni attiecināmi uz viņa tēvu. Tieši šī iemesla dēļ viņi arī ir Augš-vicā, tas ir liels gods. Ēkā, kurā ik dienu dzirdama grīdas čīkstēšana zem kareivju smago zābaku svara, nekas ievērojams nenotiek, tādēļ Bruno lemj doties pārgājienā uz ēku kompleksu, kuru bija jau iepriekš ievērojis no loga, un tur satiek sava vecuma zēnu, kurš pidžamā vientuļi sēž uz putekļainās zemes.

Lai arī darbs ir sarakstīts visnotaļ vienkāršā valodā, tas neliek vilties. Savā ziņā viena no interesantākajām grāmatas īpatnībām ir tieši saistīta ar laiku un telpu. Boins, kā jau iepriekš tika minēts, īpaši nenorāda uz darba norises vietu un laiku, lai gan to nav grūti nojaust, jo Augš-vica un Fūrijs nav ne ar ko sajaucami. Lai arī nepareizā vārdu izruna ir tikai un vienīgi saistīta ar deviņgadīgā zēna nelielo pieredzi un nezināšanu, tā nenoliedzami ir interesanta darba sastāvdaļa. Turklāt vienīgais datums, kurš visā darbā ir pieminēts, ir 1934. gada 15. aprīlis - abu zēnu dzimšanas diena.

    Tā beidzās stāsts par Bruno un viņa ģimeni. Tas viss, protams, notika senos laikos, jo tagad nekas tāds vairs neatgadītos. Ne jau nu mūsdienās, mūsu laikmetā.

175 lapaspuses grāmatai tāds nieks vien ir, taču labam stāstam ar to pietiek - 7/10

Edgars Skvariks, sisyphus.lv, 08.01.2014.