Didzis Kukainis: Viljams Brūss Kamerons "Suņa ceļojums"

2013-08-13

Kad drīzumā gaidāmo grāmatu listē ieraudzīju grāmatu ar aizraujošo nosaukumu "Suņa ceļojums", kuras vāku rotāja skaists suņuks un grāmatas autora vārds jau reiz bija pamanīts - Viljams Brūss Kamerons - es sapratu, ka būs darīšana ar šī paša autora pirmās grāmatas "Suņa dzīves jēga" turpinājumu un es nekļūdījos! Vienā teikumā sakot, šī grāmata ir tikpat lieliska cik tās priekštece un pirmā daļa "Suņa dzīves jēga".

Šī grāmata ir tikpat lieliska un tikpat aizkustinoša kā tās māsa un priekštece, jo arī vēsta par suņa pārdzimšanas piedzīvojumiem un suņa skatījumu uz lietām un cilvēkiem, un notikumiem no sava skatījuma, galīgi ne no materiālā un bieži vien bezjūtīgā egoista - cilvēka - redzējuma... Cik žēl, ka man šādi vārdi par savu sugu ir jāraksta, bet pirmā atziņa, ko es esmu dziļi jo dziļi noglabājis savā sirdī pēc šo grāmatu izlasīšanas, ir secinājumi par cilvēkiem kā bieži vien to patieso mīlestību, ko sniedz suņi, nenovērtējošiem un pat nicinošiem, ja cilvēki spēj nodarīt sāpes, radīt mocības un pat pamest šos, mūs beznosacījuma mīlestībā mīlošos draugus, tad man trūkst vārdu par tādiem neradījumiem...

Vēl un vēlreiz cauri visām šīs grāmatas "Suņa ceļojums" lappusēm caurstrāvo Mīlestība - suņa beznosacījuma pret Cilvēku, neraugoties ne uz ko, pat nepietiekamu gādību...

"Apgriezos un saritinājos pie viņas, un, slīdot miegā, viņas mīlestība plūda manī un mana mīlestība plūda viņā. Tā bija vairāk nekā vienkārši sargāt kādu uzticības dēļ - es mīlēju Klēru, mīlēju viņu tik pilnīgi un galīgi, cik vien suns var mīlēt cilvēku."

Suns mīl līdz galam, līdz pēdējam... Jo suns pie cilvēka ir un atgriežas kaut vai vien aiz tā iemesla, ka viņa, suņa, uzdevums vēl nav galā - grāmatā suņuks Draudziņš nu ir pārdzimis par Molliju, kuras dzīves jēgas turpinājums ir pieskatīt sava iepriekšējā saimnieka meitu... Un tā šis sižets vijas cauri visai grāmatai, līdz beigās nonāk atkal pie pagātnes, pie notikumiem, kas risinājās iekš pirmās grāmatas jebšu iekš "Suņa dzīves jēgas". Kāds varbūt sacīs, ka tādējādi grāmatas ir ne visai veiksmīgas, bet man gan šķiet, ka labākas literatūras par suņiem pēdējā laikā nav iznākušas... Kaut šīs grāmatas ir daiļliteratūra, tomēr tajās ir tik daudz kā vērtīga, ko smelties labākai komunikācijai ar suņiem... To nekādi nevar noliegt un neredzēt, tādēļ vien šīs abas grāmatas ir vērts izlasīt un turēt savos grāmatplauktos, lai ik pa laikam pārlasītu!

Lasot šo grāmatu, dažās tās vietās manu acu kaktiņos sariesās asaras, jo patiesi nevaru izprast, kā var nerūpēties par suņuku, to nepabarojot, lai tam nav jāpiedzīvo tā situācija, ko suņuks mums caur grāmatas autoru pavēsta, lai ņemam vērā:

"Diena kļūst daudz, daudz garāka, kad esi izsalcis un noraizējies par cilvēku, par kuru tev būtu jārūpējas. Tomēr beigās debesis satumsa, un es iegāju pa suņu durtiņām un cieši saritinājos zem kāpnēm ar sāpošu, tukšu vēderiņu. Sāku baidīties, un bailes īsti neļāva aizmigt."

Vai mēs kādreiz tā pārdzīvojam par kādu, par kuru mums uzdots gādāt, kā šis nabaga suņuks, par kuru mums būtu jāgādā, bet kurš apzinās, ka viņš mums ir dots, lai par mums rūpētos... Sava veida pretruna, vai ne, Cilvēk? Kaut bieži vien nākas, gribas un vajag šo vārdu "Cilvēks" rakstīt ar vismazāko no iespējamajiem burtiem... Un vēl atļaujas sevi saukt par visas "radības kroni", smieklīgi! Maz tādu sabiedrībā, kas tā drīkst saukties un tieši tādēļ vien šādas grāmatas ir ieteicams lasīt, lai varbūt kādam sirdsapziņa ierunātos...

Viljama B. Kamerona grāmatas ar to ir interesantas, kas tās sniedz ne tikai daiļliteratūras baudījumu, bet arī populārzinātnisku, tādējādi viegli uztveramu, informāciju par suņiem un to, sauksim, spējām. Piemēram, kaut tikai viens fakts no "Suņa ceļojuma": "Suņa oža ir līdz pat simttūkstoš reižu jutīgāka par mūsējo, un daži pētījumi liecina, ka tie spēj saost vēzi cilvēku elpā, pirms veikta jebkāda cita diagnostika." Un, protams, autors šo faktu lieliski savā romānā "apspēlē", tā iegūstot vairākas nodaļas lieliska stāsta... Bet ar to vēl viss nebeidzas, jo stāstā izlasīju kādu ļoti, ļoti uzrunājošu domu, kas varētu būt noderīga ikvienam, kurš ir nomākts un neredz saulesstarus savā līdzšinējā dzīvē - autors mums vēsta šādu patiesību un liek to mums iegalvot:

"Tu esi neveiksminieks tikai tad, ja sevi redzi kā neveiksminieku!"

Zelta vārdi, vai ne? Lasiet jel, cilvēki, lasiet grāmatas, tajās ir tik daudz spēka un gara bagātības, kuras mums tikai atliek vien pa saujām vien pagrābt laikos, kad dzīves ritms ir tik straujš un dzīves konkurences cīņa mūs nospiež...

Šīs grāmatas beigās ir ievietotas ļoti bagātīgas atsauces par šo darbu tapšanas laikā autora izmantoto literatūru, tādējādi manās acīs radot ļoti nopietna un savas lietas pārzinātāja iespaidu... Un pēc šo atsauču izlasīšanas tad arī sapratu, no kurienes autoram ir tik labas zināšanas suņa fizioloģijā, anatomijā un uztveres, rīcības īpatnībās ;) Tas patiesi priecē un sniedz noderīgu pieredzi ikvienam lasītājam, īpaši tiem, kuriem šobrīd ir vai kādreiz ir bijis suns - tie šos stāstu uztvers vis-, vis-, vislabāk un visemocionālāk, arī visperoniskāk, kas, manuprāt, ir bijis arī autora mērķis - lai lasītājs izjūt suņa jūtu un emociju pasauli, jo tā klaji atšķiras no mūsu "vērtību" un "bagātību" sistēmas. Katrā ziņā - laba viela pārdomām nu noteikti!

Didzis Kukainis, didzis.weebly.com, 12.08.2013.