Didzis Kukainis: Viljams Brūss Kamerons "Suņa dzīves jēga"

2012-12-06

Man ļoti patīk suņi un pašam pirms kāda bija suns. Labradors retrīvers. Rakstot šo grāmatas apskatu un viņu atceroties, pārņem nelielas skumjas, jo arī pati grāmata ir ļoti, ļoti emocionāla. Manu suni sauca Lords, jo viņš no pirmās dienas patiešām tāds bija ne tikai savā uzvedībā, bet skaistulis arī izskatā - melns, spīdīgu spalvu un graciozs bez gala. Nē, viņu nepiemeklēja grāmatas suņu liktenis un viņš neaizgāja uz labākiem medību laukiem, bet gan dzīvo tepat Latvijā, tikai vairs ne pie manis. Kaut gan, lasot šo Amerikas bestselleru, šo Viljama Brūsa Kamerona romānu cilvēkiem " Suņa dzīves jēga ", sajūtas pārņēma tādas, it kā suns ir blakus, runā ar mani un aicina uz nebēdnīgām rotaļām... Un tikai pēc neilga laika atskārsti, ka diemžēl tu lasi tikai grāmatu...

Manī vienmēr ir mitusi pārliecība, ka suņi ir ārkārtīgi gudri, labsirdīgi, emocionāli un inteliģenti, kā arī bezgala un bez nosacījumiem uzticīgi saviem saimniekiem. Un šeit es nerunāju par tiem ārkārtīgi niknajiem un cīņas suņiem, bet gan tikai un vienīgi par mājas mīluļiem un cilvēku patiesiem sirdsdraugiem. Šo grāmatu alku izlasīt tieši tādēļ, ka man patīk suņi un pats esmu bijis brīnišķīga sirdsdrauga, Lorda, saimnieks. Un zināju, ka nebūšu vīlies, jo grāmata pilnīgi un galīgi atspoguļoja manus pieņēmumus par suņa dzīvi, viņa pasaules uztveri un viņa domas par attiecībām ar cilvēkiem, un galvenā vēsts šajā grāmatā ir un paliek - beznosacījuma mūžīga mīlestība pret saviem saimniekiem.

Šajā grāmatā atspoguļotas, manuprāt, vai visas iespējamās suņa darbības un neizpaliek arī palaidnības un nedarbi, ko sastrādā vai nu pats vai kopā ar kādu citu mājas iemītnieku... Tādējādi varu apliecināt, ka autors ir izcils suņu un viņu dzīves uztveres zinātājs. Tāpat šajā "cilvēkiem domātajā romānā" "Suņa dzīves jēga" parādās arī mācībstundas mums, divkājainajiem, ka suns ir ne tikai sargs, bet arī ļoti inteliģents sirdsdraugs un sarunu biedrs. Jā, jā - sarunu biedrs! Lai gan viņš nespēj atbildēt cilvēku mēlē, bet ar savu izturēšanos, uzvedību un emocionālo uztveri liecina par mūsu, cilvēku, emociju, garastāvokļa un rīcības dziļu izpratni. Šajā romānā neizpaliek cilvēku emociju gamma, gan suņa emociju gamma visā to krāšņumā un spektrā, tādēļ jāatceras, ka lasot šo grāmatu ir nodrošināti gasn smiekli, gan asaras... Lai gan man acis nav "slapjā vietā", tomēr jāatzīstas, ka dažbrīd grāmatas lasīšanas gaitā manās acīs bija asaras! Lūk, cik patiess, emocionāls un jēgpilns ir šis stāsts par suņa dzīves jēgu... Un ir jēga suņa dzīvei, ir. Tas grāmatā vairākās vietās ir ļoti skaistiem vārdiem apstiprināts, kur to mums savā inteliģentumā pastāsta paši sirdsdraugi! Un grāmatas 166. lappusē suņuks mums, lasītājiem, pasaka, kas ir viņa dzīves jēga, citēju: " Manas dzīves jēga, visa mana dzīve bija mīlēt viņu un būt kopā ar viņu." Un vai tad tas nav jebkura zīdītāja, arī cilvēka, dziļākais dzīves mērķis un jēga?

Man visskumjākā vieta, šo darbu līdz pusei izlasot, bija vieta, kur šo skaisto zeltaino retrīveru, cik noprotams, smagas slimības dēļ iemidzina. Taču suņuks apzinājās, ka mirst un vēl pēdējo reizi šaisaulē izjuta silto un patīkamo zēna elpu pie savas auss, lai aizverot acis uz mūžiem, izbaudītu mīlestību, zēna tīro mīlestību...

Autors ir izmantojis interesantu literāro metodi šī romāna rakstīšanā un šis zeltainais retrīvers Beilijs reinkarnējās un piedzima kā nākamais suņuks - vācu aitu sugas kucīte Ellija. Līdz ar to, no astoņpadsmitās nodaļas sākas jauni piedzīvojumi, prieki un bēdas. Autors, cik noprotams, savij savu dzīvi un savas dzīves suņu dzīves kopīgā pavedienā, šajā romānā, līdz ar to šeit, kā jau rakstīju, ir gana emociju, gana smieklu un gana asaru! Taču, pirmās asaras pāri, seko nākamās, bet, nekas jau nekur nepazūd... Un klāt ir trešais grāmatas varonis, labradors Draudziņš... Un cauri dažādiem piedzīvojumiem šajā, nobeiguma, daļā savijas kopā grāmatas pirmās daļas piedzīvojumi ar pēdējiem notikumiem. Draudziņš nonāk pie sava bijušā saimnieka Ētana, lai būtu kopā ar viņu Ētana nāves brīdī. Ētanu viņš atpazīst no laika, kad vēl bija zeltainais retrīvers. Tikai tagad Ētans ir jau vecs, taču Draudziņš viņu joprojām uztver par zēnu... Un šajā romāna daļā suns pauž vēl vienu savas dzīves jēgas šķautni - būt ne tikai par draugu, bet arī glābēju cilvēkam, lai paglābtu viņu no vientulības un tās vecumā izraisītās depresijas. Suns īstenoja Meklēšanu un Parādīšanu, lai vecumā atkal kopā savestu jaunības pirmās mīlestības...

Ir pienākušas grāmatas beigas un - atkal asaras! Un te nu iederas būtiski un nemūžam neaizmirstami citāti no grāmatas pēdējām lappusēm:

  • "Es biju labs suns. Biju īstenojis savu dzīves jēgu. Mācības, ko biju guvis savvaļas dzīvē, bija mani iemācījušas aizbēgt un vajadzības gadījumā paslēpties no cilvēkiem, kā arī atrast ēdienu atkritumu tvertnēs. Kopdzīve ar Ētanu bija iemācījusi mīlestību un manas dzīves galveno jēgu - rūpēties par manu zēnu. Džeikobs un Maija bija man iemācījuši Meklēt, Parādīt un, kas vissvarīgāk, glābt cilvēkus, un tas viss, ko savā suņa dzīvē biju iemācījies, bija atvedis mani pie Ētana un Hannas un ļāvis savest viņus abus kopā. Tagad es sapratu, kāpēc biju dzīvojis tik daudzas reizes. Man bija jāapgūst tik daudz svarīgu prasmju un mācību, lai īstajā brīdī izglābtu Ētanu - nevis no dīķa, bet gan no viņa paša bezcerības muklāja."

  • "Viņa tīrais prieks, tas, kā viņš mīlēja dzīvi, lika man ierieties no labsajūtas."

  • "Tā nebija kļūda. Viņš kaut kādā veidā visu bija sapratis. Šīs apbrīnojamās būtnes ar savu sarežģīto prātu ir spējīgas uz kaut ko daudz vairāk nekā suņi, un nešaubīgā noteiktība, kas nāca no zēna, pārliecināja mani, ka viņš visu ir salicis savās vietās. Viņš skatījās uz mani un redzēja Beiliju. [..] Gribēju viņam pavēstīt, ka jā, es tiešām esmu Beilijs, es esmu viņa visu laiku vienīgais suns un saprotu, ka viņā notiekošais ļauj zēnam redzēt manu patieso būtību."

  • "Es nevarēju pievienoties viņa ceļojumam un nezināju, kurp tas viņu aizvedīs. Cilvēki ir daudz sarežģītāki par suņiem un īsteno kādu daudzkārt svarīgāku jēgu. Laba suņa darbs galvenokārt ir būt ar cilvēku, būt tam blakus, lai kurp arī dzīve to vestu. Viss, ko tagad varēju darīt, bija - būt līdzās, lai viņš zina, ka, aizejot no šīs dzīves, nav palicis viens pats - viņu pieskata suns, kurš mīl viņu vairāk par visu šajā pasaulē."

  • "Jutu, ka aizplūst viņa apziņa - pamazām, kā pēc saulrieta izdziest dienasgaisma. Nebija sāpju, nebija baiļu, nekā cita kā vien izjūta, ka mans drosmīgais zēns dodas turp, kurp viņam jāiet. Visu šo laiku jutu, ka viņš apzinās, ka es guļu viņam klēpī, līdz ar vienu pēdējo, drebošo elpu viņš vairs neapzinājās itin neko."

  • "Es pats uzticīgi paliku savā vietā, atminoties pirmo reizi, kad satiku zēnu, un tad arī šo - pašu pēdējo -, un visu, kas bijis starp tām. Zināju, ka pavisam drīz atnāks dziļās sāpīgās šeras, bet tobrīd es galvenokārt izjutu mieru, jo sapratu - tas, kā biju dzīvojis, visu veda uz šo vienu brīdi. Es biju piepildījis savu dzīves jēgu."

Tik tiešām sen nebija nācies ko tik dziļi emocionāli aizkustinošu un bagātinošu lasīt! Īsts bestsellers un savu godu nes godam! Iesaku ikvienam savas emociju un jūtu pasaules bagātināšanai izlasīt šo grāmatu!

Didzis Kukainis, http://didzis.weebly.com, 1.12.2012.

Lasītāju atsauksmes