Sliktā zinātne jeb Kāpēc nekam un nevienam nevajag ticēt uz vārda

2016-02-08

Kāpēc vienudien mediji ziņo, ka alkohols ir kaitīgs, bet jau nākamajā publicē rakstu par to, ka, ik dienu iedzerot glāzi sarkanvīna, uzlabojas sirds veselība?

Ja kaut ko “iesaka zobārsti” – kuri konkrēti tie ir? Un ja kaut kas ir “dermatoloģiski pārbaudīts” – kāds ir šīs pārbaudes rezultāts? Vienvārdsakot, kā lai vidusmēra cilvēks, kurš nav ne ārsts, ne bioķīmijas doktors, zina, kam ticēt un kam ne? Ikvienam, kurš interesējas par veselību un vēlas atšķirt patiesību no klajām aplamībām un apzinātiem meliem, noderēs Apgāda Zvaigzne ABC izdotā grāmata “Sliktā zinātne” .

Tās autors žurnālists, ārsts un epidemiologs Dr. Bens Goldeikrs Lielbritānijā jau no 2003. gada pazīstams kā laikraksta The Guardian slejas “Sliktā zinātne” autors. Tādu pašu nosaukumu viņš devis savai pirmajai grāmatai, kurā ironiski un nesaudzīgi kritizē “fokuss-pokuss” medicīnu un tās popularizētājus. Grāmata, piemēram, lieliski apraksta placebo efektu, mudina kritiski paraudzīties uz homeopātiju, saprast vakcinācijas noliedzēju maldus un ietaupīt naudu, nelietojot nevajadzīgus kosmētikas līdzekļus, vitamīnus, uztura piedevas un pat medikamentus. Tā sniedz izpratni par to, kāpēc nekam un nevienam neticēt uz vārda, un rosina atpazīt šarlatānismu un tumsonību.

Drīz pēc iznākšanas “Sliktā zinātne” kļuva par Lielbritānijā pārdotāko darbu populārzinātniskajā kategorijā un nu jau tulkota 25 valodās. Par darba popularitāti noteikti jāpateicas arī autora spējai par sarežģītiem tematiem rakstīt saprotamā, uztveramā valodā. Apvienojot izglītojošo ar izklaidējošo, Goldeikrs, lai ilustrētu “slikto zinātni”, veic sekmīgu Bārbijas detoksikāciju, panāk, ka viņa mirušais kaķis kļūst par diplomētu “uztura speciālistu”, un bez žēlastības atmasko darboņus, kuri pozicionē sevi kā “medicīnas doktorus”.

Profesors Ģirts Briģis, Rīgas Stradiņa Universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs, atzīst grāmatu par ārkārtīgi aktuālu. Jā, Goldeikra aprakstītās tēmas ir “mazliet sarežģītas”, taču, kā uzsver profesors Briģis: “Ja epidemiologs ir arī talantīgs publicists, tad rezultāts ir lielisks, kā tas ir Bena Goldeikra gadījumā.” Autors ne vien norāda uz aplamībām un klaju krāpniecību, bet arī sniedz lasītājam kritiskās domāšanas instrumentus, ar kuriem atpazīt pseidozinātni. Tādēļ grāmatu noteikti vērts izlasīt gan veselības jomas profesionāļiem, studentiem, žurnālistiem, blogeriem un citiem publicistiem, kas savus rakstus un raidījumus velta veselības un ārstniecības tēmām, gan ikvienam, kuru interesē šie jautājumi.

Pieejama arī e-grāmata.

No angļu valodas tulkojis Vilis Kasims.

Iesaki draugiem