Atbild rakstniece Laura Dreiže

2010-04-16

Laura Dreiže ir aizrautīga lasītāja un gandrīz desmit gadu tikpat aizrautīga rakstītāja. "Pūķa dziesma" tapusi, mācoties Rīgas Franču licejā. Jaunā rakstniece Latvijas Universitātē studē franču filoloģiju. Dabā un mūzikā - it īpaši rokmūzikas "smagajā metālā" - gūtie iespaidi pārtop piezīmēs, kas vēlāk kļūst par pamatu stāstiem un romāniem. Jaunā autore ir Harija Potera fane un, jāatzīst, arī sekotāja.

Laura Dreiže ir aizrautīga lasītāja un gandrīz desmit gadu tikpat aizrautīga rakstītāja. " Pūķa dziesma" tapusi, mācoties Rīgas Franču licejā. Jaunā rakstniece Latvijas Universitātē studē franču filoloģiju. Dabā un mūzikā - it īpaši rokmūzikas "smagajā metālā" - gūtie iespaidi pārtop piezīmēs, kas vēlāk kļūst par pamatu stāstiem un romāniem. Jaunā autore ir Harija Potera fane un, jāatzīst, arī sekotāja.

1. jautājums. Kādas grāmatas Jums patika lasīt bērnībā?

Bērnībā, tāpat kā tagad, man vistuvākā bija fantāzijas literatūra, ar ko iepazinos īsi pēc tam, kad iemācījos lasīt. Jau mazotnē lasīju Tolkīna "Hobits jeb Turp un atpakaļ" un "Gredzenu pavēlnieku", Endes "Bezgalīgo stāstu", Le Gvinas "Jūrzemes sēriju" u.c. grāmatas, vēlāk arī romānus par Hariju Poteru un Artēmiju Faulu. Šad tad izlasīju arī pa kādam vēsturiskam romānam, piemēram, Elizabetes Heringas "Faraona tēlnieku", kā arī Raidera Hegarda darbus. Vismīļākā bērnības grāmata man tomēr ir un paliks mūsu pašu Annas Žīgures "Ir laiks jeb Neparasts notikums ar cepurēm", ko labprāt pārlasu arī tagad.

2. jautājums. Kas Jūs pamudināja sākt rakstīt pašam (-ai)?

Rakstīt sāku apmēram desmit gadu vecumā, kad mana iztēle bija tiktāl atdzīvojusies, ka izgudrotos notikumus vienkārši vajadzēja izlikt uz papīra, taču sākumā tas man bija tikai nenopietns vaļasprieks. Neilgi pēc tam izlasīju franču meitenes Flāvijas Bižoras romānu "Trīs maģiskie akmeņi", un, kad uzzināju, ka autorei ir tikai 13 gadu, iedomājos - ja reiz viņa var uzrakstīt un publicēt grāmatu, kādēļ lai to nevarētu arī es? No tā brīža rakstīšana kļuva par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu.

3. jautājums. Kurš pirmais izlasa Jūsu sarakstīto darbu?

Pirmie lasītāji ir mani vecāki un draugi - no viņiem arī saņemu pirmo kritiku, ko vēlāk izmantoju, lai darbu pienācīgi nopulētu. Varu paļauties, ka viņi pateiks visu, ko domā: gan par labo, gan slikto.

4. jautājums. Bez kā Jums nav iedomājams rakstīšanas process?

Tā kā rakstu kladē un ar pildspalvu, tad man obligāti nepieciešami rakstāmpiederumi, kas atbilstu manām prasībām (un tās ir diezgan specifiskas). Rakstot man noteikti nepiešama mūzika, kas "sasauktos" ar konkrēto ainu, pie kā strādāju. Bieži vien es izveidoju tādu kā skaņu celiņu, kurā apkopoju dziesmas, kas pēc tematikas atbilst rakstāmajam darbam, un to pārsvarā klausos, kamēr rakstu. Iedvesmas rosināšanai lieti noder šokolāde un sarkanā tēja.

5. jautājums. Pastāstiet kādu kuriozu gadījumu, kas saistīts ar grāmatas tapšanu, varoņiem, lasītājiem?

Ar smaidu atceros vakaru, kad man pēkšņi, ne no šā, ne no tā radās ideja "Pūķa dziesmai" - es sēdēju virtuvē uz ļodzīga krēsla, kas kuru katru brīdi draudēja sabrukt, un skaļā balsī izrunāju ik sīkumu, kas man iešāvās prātā. Mājinieki uz mani skatījās visai dīvaini, tomēr neiztraucēja, un pēc kāda laiciņa, ko pavadīju, sarunājoties ar izlietni, ideja bija formulējusies tiktāl, ka varēju sākt rakstīt.

6. jautājums. Kāpēc būtu vērts pievērsties stāstu, romānu, dzejoļu rakstīšanai?

Manuprāt, rakstīšana ir lielisks veids, kā ieraudzīt pasauli citām - darba varoņu - acīm, kā arī izlādēt emocijas sabiedrībā pieņemamā veidā (pateicoties rakstīšanai, iztieku bez durvju un citu priekšmetu apskādēšanas). Manuprāt, rakstnieki ir mūsdienu burvji - viņi spēj ielūkoties citās pasaulēs, sadzirdēt un ieraudzīt tur notiekošo, un to atnest sev līdzi dzejoļa, stāsta vai romāna veidā. Tas nozīmē, ka ik reizi, apsēžoties pie papīra lapas un paņemot rokā pildspalvu, tevi gaida neaizmirstams piedzīvojums.

Raksti savu jautājumu Laurai Dreižei komentāros, norādi savu vārdu, uzvārdu un e-pastu, jo interesantāko jautājumu autorus sagaida balvas!

• Atbilde uz lasītāja Daiņa Gžibovska jautājumu „Vai nav savādi, ka Tavs dzīvesstils atšķiras no citu jauniešu dzīvesstila - citiem šajā vecumā vienīgās nodarbes sastāda klubu apmeklēšana un kolektīva alkohola lietošana? Nav bijis vilinājums visu mest malā un dzīvot tāpat kā lielākā daļa?”

Pēc dabas esmu kautrīga un klusa, tādēļ nemaz nespēju sevi iedomāties klubā, un, godīgi sakot, šādas izklaides mani nekad nav saistījušas.
Daudz labprātāk saritinos uz dīvāna ar tējas krūzi, šokolādi un biezu romānu. Mainīties negrasos, jo iekļaušanās lielajā jauniešu vairumā nekad nav bijis mans mērķis; tie, kuri gribēs, mani pieņems tādu, kāda esmu. Turklāt, ja es nemitīgi "tusētos", rakstīšanai neatliktu laika, un tieši rakstīšana man ir vissvarīgākā. Runājot par alkoholu - tas man negaršo, tādēļ arī vilinājuma nav!