Dainis Gžibovskis: Laura Dreiže "Naktstauriņš"

2012-03-13

Nešauboties var teikt, ka Laura Dreiže ir viena no visčaklākajām rakstniecēm, kas mirdz pie Latvijas literatūras debesīm. Klajā nākusi autores nu jau ceturtā grāmata – “Naktstauriņš” , kas sevi piesaka šausmu žanrā. Šķiet, ka autore nepārtraukti eksperimentē, jo sākumā bija “Pūķa dziesma” , kurā bija jūtama spēcīga Japānas un mangas ietekme, tad “Nepabeigtais skūpsts” – paranormālā romance, pēc tam “Laimes monitorings” – spožs kiberpanku romāns, bet kāds tad ir “Naktstauriņš”?!

Šausmu žanrs ir viens no vissarežģītākajiem literatūrā, jo tas prasa patiešām lielu meistarību un talantu, jo ar asiņainām ainām un mistisku slepkavu lasītāju tik viegli vairs nevar nobiedēt. Piemēram, pēc Stīvena Kinga romāna “Zvēru kapiņi” izlasīšanas, nakts vidū pamodos un ar bailēm skatījos vai manas kājas nav dubļainas. (Tie, kas šo darbu lasījuši, sapratīs, par ko ir runa.) Šoreiz gan Kings nebūs īstais ar ko salīdzināt Dreižes “Naktstauriņu”, jo blakus “Šausmu Karalim” (Hororr King), jebkurš iesācējs šajā žanrā izskatās mazs un melns.

Romāna galvenā varone Robina ir divdesmit gadus jauna, studē jurisprudenci, strādā policijas iecirknī un ir apveltīta ar paranormālām spējām, – meitene redz vīzijas. Pilsētā, kurā viņa dzīvo, plosās sērijveida slepkava, kuru policijas darbinieki nokristījuši par Naktstauriņu, jo uz saviem upuriem viņš atstāj tieši šī lidoņa zīmi. Kādu dienu Robinas mājās izceļas ugunsgrēks un kāds noslēpumains glābējs viņu aizved uz Dienestu, kurā sapulcināti cilvēki ar paranormālām spējām. Tālākos notikumus varētu raksturot tā – bēgot no vilka meitene nonāk lāča nagos un, bēgot no lāča, viņa nonāk vēl lielāka lāča nagos. Katrā ziņā – spriedzes netrūkst…

Es gan gribētu šo romānu ierindot nevis šausmu žanrā, bet gan likt plauktiņā līdzās pusaudžu kriminālromāniem. Šausmu žanrā esmu ārkārtīgi izlepis un kurš katrs šausmu romāns mani nespēj nobaidīt, – šoreiz bija tas gadījums, kad es, ejot gulēt, paranoju neizjutu un zem gultas vai skapī nemeklēju paslēpušos mošķi vai slepkavu.

Ir šādas tādas lietas, kas man romānā šķita traucējošas, – īsti nenoticēju sižetam, jo tas bija reizē ārkārtīgi spraigs un vienlaicīgi arī stīvs; salīdzinājumu daudzums bija pārāk liels un brīžiem “krita uz nerviem”; joki – jā, liela daļa no tiem bija ekselenti, bet bija tādi, kurus lasot, mani pārņēma kauns autores vietā. Ieteiktu autorei nākamjos romānos piestrādāt pie ticamības efekta un, pirms kādas ainas rakstīšanas, pajautāt sev: “Kā es rīkotos, ja būtu konkrētā tēla vecumā, ar viņam piemītošajām īpašībām un atrastos atbilstošajā situācijā?!” Arī dialogus ieteiktu veidot rūpīgāk, – to dabiskumu var mācīties kaut vai sabiedriskajā transportā, noklausoties cilvēku sarunas. (Zinu, tas ir bezkaunīgi, bet rakstniekam – svētīgi un noderīgi.)

Tagad par labo: ļoti patīk kā autore veido “otrā plāna tēlus” – ārkārtīgi veiksmīgi bija trīs varoņi – Dženija, kas kalpo gluži vai kā Robinas saprāta balss, Trojs – šis varonis bija absolūti dabisks un Hiacinte – viņas tēls bija mans absolūtais favorīts, – šķietami vēsa sieviete, kura slēpj gluži cilvēcīgas jūtas. Vēl kāds liels pluss – romānu var izlasīt vienas nakts laikā.

Dainis Gžibovskis, http://dgpyfrom.wordpress.com, 13.03.2012.