Mārcis Ošiņš: Urzula Poznanski "Erebos"

2012-01-04

Atzīstu, ka ideja aprīt vidēji biezu romānu bez atelpas brīžiem pa vienu nakti mani pārāk nevaldzina – pat tādas necilvēcīgi ieraujošas grāmatas kā Millennium sērijas fenomenus sadalīju vismaz pa divām dienām. Tādējādi prātam ir iespēja pamatīgāk apstrādāt saņemto informāciju un labāk ienirt slānī, kas sniedzas dziļāk par virspusīgiem rakstītajiem notikumiem.
Tomēr nepieciešams īpaši spēcīgs raksturs, lai pie tāda trillera kā Erebos tā vienkārši apstātos un padomātu. Šoreiz es kampu tekstu uz priekšu absolūtā azarta un alkatības stāvoklī, prātā pat īsti neapzinādams faktu, ka grāmata kādreiz arī beigsies.

Sižeta ieskats anotācijveidā:
Romānā stāstīts par kādas Londonas vidusskolas audzēkņiem. Galvenais tēls ir Niks Denmors, 16 gadus vecs skolēns, attēlots kā vidējs jaunietis, kas ar prieku spēlē basketbolu, klausās mūziku u.tml. Skolā viņu nepamet sajūta, ka apkārtējiem ir kas slēpjams, viņš mana, ka citi no rokas rokā nodod kādu paciņu un to saņēmušie radikāli mainās – neizguļas, kļūst sociāli neaktīvi, pat sāk neapmeklēt skolu. Pienāk brīdis, kad arī līdz viņam nonāk paciņa ar disku, uz kura rakstīts “EREBOS” – tā izrādās datorspēle, kura gan Niku, gan viņa līdzbiedrus ar drakonisku noteikumu palīdzību ieslēdz savā varā un sāk ar tiem manipulēt kā virtuālajā, tā reālajā pasaulē. Erebos jāspēlē vienatnē un par to nedrīkst ar citiem runāt (pamatīga līdzība ar Palanjuka “Cīņas klubu”), pretējā gadījumā tu tiec no spēles izslēgts uz mūžu. Ar laiku tā sāk uzdot arvien neparastākus uzdevumus, un daži ir gatavi spēles dēļ iet daudz tālāk nekā citi.

Jauniešu supertrilleris par ļaunu datorspēli – pēc šāda veida raksturojumiem mans bieži vien bezjēdzīgi skeptiskais domāšanas veids daļēji jau noraksta iespēju, ka tā varētu būt vērtīga vai laba lasāmviela. Ar šo recenziju vēlos nodrošināt, ka citiem tik muļķīga doma neienāktu prātā.

Manuprāt, gan jauniešiem, gan pieaugušajiem, kas dzīvo šajā gadsimtā un vēlas ne tikai labi pavadīt laiku, bet arī ieskatīties virtuālās pasaules spēju nozīmīgumā un potenciālajā ietekmē, EREBOS kalpos par spilgtu, mūsdienīgu piemēru. Katrs ir saskāries ar kārdinājumiem, tādēļ to romānā attēlotajām sekām var labi vilkt paralēles ar personīgo pieredzi.  Grāmata varēs ja ne dot konkrētas atbildes uz jautājumiem par šobrīd aktuālām tēmām, tad vismaz stipri palīdzēt to meklēšanā. Romāns ar intriģējošu stāstījuma veidu demonstrē to, cik viegli manipulējama ir sabiedrība, jo īpaši bērni un jaunieši, ja tikai veic precīzu izpēti ar mūsdienās plaši pieejamiem līdzekļiem. Vidējais cilvēks pavirši atstāj aiz sevis tādu daudzumu informācijas, ka nav jāizmanto pārlieku liela piepūle, lai to iekārdinātu, pavestu un galējā atkarības stāvoklī izmantotu savā labā.

EREBOS man kā lasītājam precīzi un bez aplinkiem parādīja ne tikai datorspēļu, bet jebkuru tamlīdzīgu pakalpojumu veidotāju darbības principus. Pats esmu spēlējis datorspēles un zinu šo sajūtu – sajūtu, ka esi piekļuvis pie neiespējamā, pie tā, par ko var tikai sapņot un ka tev ir iespēja pie tā atgriezties, izdzīvot visu aizraujošo ātri un bez paliekošām sekām.
Taču patiesībā koncepts ir tāds pats, kāds ir kazino un citiem ātriem laimestu veidiem – peļņa uz cilvēka ilūziju, ka, aizbēgot no realitātes, viņu sagaida kaut kas labāks un ka pastāv vienkārši veidi problēmu risināšanai.

Kopsavilkumam – vērtīga un aizraujoša lasāmviela, kas izmanto pārliecinoši spēcīgāko domas prezentēšanas paņēmienu jeb lasītāja izklaidēšanu. Pēc Erebos izlasīšanas, jāatzīst, guvu stipri vairāk ticības arī tādam žanram kā jauniešu literatūra.

Grāmata izdota 2011. gadā, Meldras Bērziņas tulkojums.

Mārcis Ošiņš, http://manasgramatas.wordpress.com, 3.01.2012.