Anete Ābele-Gile: Laura Dreiže "Deja ar nāvi"

2015-09-11

Šis rudens iesācies ar vieglu viļņošanos latviešu fantāzijas grāmatu cienītāju un arī grāmatu blogeru vidū. Šoruden grāmatnīcu plauktos nonāk latviešu autores Lauras Dreižes fantāzijas triloģija Danse Macabre. Pirmā grāmata, kuras nosaukums ir ”Deja ar nāvi”, iznāca šīs nedēļas sākumā – 7. septembrī un pārējās divas daļas sekos nākošo divu mēnešu septītajos datumos. Protams, arī man radās interese un arī es izlasīju. Man šis ir pirmais konkrētās autores romāns, ko lasu un tāpēc nevaru salīdzināt ar citiem viņas darbiem.

Romāna darbība norisinās 19.gs Londonā, kura gan nav tāda, kādu zinām no vēstures grāmatām. Šeit Londona ir sadalīta Augšlondonā, kura ir bagāta un tiešām atrodas gaisā un Lejaslondonā, kura atrodas uz zemes un ir diezgan izpostīta, nabadzīga. Galvenā varone ir Viktorija Elingtona. Meitene jau gadiem sevī auklējusi tikai vienu vēlmi – uzzināt, kas patiesībā notika ar viņas tēvu. Viktorija netic stāstiem, ka viņš miris veselības problēmu dēļ un miglainas atmiņas no bērnības viņai to apstiprina. Tieši tāpēc Viktorija izlemj doties uz Augšlondonu, iestāties Karaliskajā Maģijas akadēmijā, kurā viņas tēvs pirms nāves bija arhimags un noskaidrot patiesību. Tikai lieta tāda, ka Akadēmijā uzņem tikai vīriešus. Tāpēc Viktorija kļūst par Viktoru un uzsāk mācības. Protams, ātri vien viņa sastopas ar neskaitāmām problēmām, par kurām vispār nebija iedomājusies un saprot ne vien to, ka noskaidrot patiesību būs daudz grūtāk nekā viņai šķitis sākumā, bet arī – ka patiesība var izrādīties tāda, kādu viņa negribētu dzirdēt.

Man šķiet, kopš Roulinga radīja Hariju Poteru, ikviena grāmata, kurā parādās burvju skola, automātiski liek iedomāties par Cūkkārpu. Arī man tā gadījās sākumā. Taču, es šīs domas ātri aizgaiņāju, jo tas vien, ka vienai autorei ir pasaules slavens darbs par burvju skolu, nenozīmē, ka neviens cits par to vairs nevar rakstīt. Man patīk tā pieeja maģijai, kur tiek teikts, ka nekas no tukša gaisa nerodas, ka ir jāaprēķina nepieciešamā enerģija, jāmācās buramvārdu konstruēšana utt. Ja godīgi, es nebūtu nemaz iebildusi, ja varētu palasīt vairāk kādus fragmentus no stundām un mācībām.

”Maģija ir zinātne. Tā var būt ir nepastāvīgāka par fiziku un ne tik uzskatāma kā ķīmija, un tādēļ to apvij absurdas, no nezināšanas dzimušas leģendas.”

Par manu mīļāko varoni kļuva Glāss, lai gan visas grāmatas garumā manas ”attiecības” ar šo varoni bija kā pa kalniem. Man ļoti patika sākums, jo mani piesaista tādi tumšie varoņi. Grāmatas vidusdaļā mana sajūsma lēni sāka noplakt, jo tur sastapos ar epizodēm, kuras es nebūtu gribējusi savam līdz tam iemīļotajam, manā fantāzijā uzburtajam Glāsam, bet tad atkal grāmatas beigu daļā bija mazais wow momentiņš, kurš atkal pacēla mani uz viļņa. Viktorija kā varone man šķita diezgan ok. 18 gadīgs meitēns ar jaunības maksimālismu un galvā ieņemtu ideju. Tāpēc man šķita pilnīgi normāli, ka bija brīži, kuros viņas idejas bija ne līdz galam pārdomātas vai diezgan trakas. Es atceros sevi viņas vecumā – man nebija jāizliekas par čali, bet tas nemaina pamatus – ne visas manas idejas bija gudras un līdz sīkumiem pārdomātas. Tieši to brīžu dēļ, kad Viktorija darīšanas procesā saprata, ka…nav par visu padomājusi, nav ar šo vai to rēķinājusies, man bija vieglāk dzīvot viņai līdzi. Tas likās tā…diezgan ticami, ka viņas prātā fantazējot viss izskatījies vienkāršāk nekā tas ir realitātē, kur viņa nav par visu padomājusi. Vienīgais, tās pārvērtības par vīrieti sākumā mani mulsināja no tā viedokļa, ka – vai ar frizūras un apģērba maiņu pietiek? Kā ar balsi? Ķermeņa uzbūvi? Tomēr skatoties pāri šādām lietām…tā ģībelība, vārgulība un salekšanās uz katra soļa man liekas varētu nodot vairāk nekā citas lietas. Taču, kopumā, lasot šo darbu es par pārvērtībām domāju maz – izlēmu pieņemt visu kā ir un ļauties piedzīvojumam, nevis analīzei.

”Saltie baiļu taustekļi, kas visu šo laiku bija līkņājuši rokas stiepiena attālumā, sažņaudzās ciešāk.”

Autorei ir ļoti patīkams rakstības stils, kurš ievelk un neļauj nolikt malā grāmatu. Es paliku nomodā līdz 4:00, lai ar aizbildinājumu ”vēl tikai vienu nodaļu” tiktu līdz pašām beigām. Mans kaķis par to var galvot (tāpat kā par to, ka viņas vakariņu laiks pienāca stundu vēlāk, jo es lasīju :D). Nevaru atcerēties, kad vēl pēdējā laikā kas tāds būtu noticis. Autorei cepums par nodaļu sākumiem – kad tiek dots apraksts, ko varēs sagaidīt šajā nodaļā. Apraksts ir atbilstošs un uzrakstīts it kā pasakot, kas būs, bet tajā pašā laikā tomēr neatklājot konkrētus notikumus. Beigas protams ir… jāāā… Mani dara mierīgu tikai tas, ka es zinu, ka šī ir triloģija un pēc mēneša būs nākošā grāmata, kurā es redzēšu, kā viss notiek tālāk. Ja šī būtu tikai viena grāmata un nekas nebūtu zināms par nākotni…es mestu spilvenu pret sienu – kā tā var? :D Nākošo daļu gaidu arī tāpēc, lai uzzinātu ko vairāk par pilsētu ārpus Akadēmijas sienām, tās uzbūvi utt. Londona gaisā – tas man patīk :)

”Kurš izlēma, ka pesteļot drīkst tikai vīrieši?”

Kopumā, es teiktu, ka šis darbs ir vairāk jauniešu auditorijai. Nē, es nejutos veca lasot, bet man vienkārši lasot likās, ka fantāzijas grāmatas mīloši jaunieši varētu būt tā auditorija, kur šis darbs varētu tikt vairāk iemīļots. Man pašai šī grāmata likās tāda…vieglā, bet interesantā. Tā man atkal ļāva piedzīvot to brīdi, kad izlasīt nākamo nodaļu gribas vairāk nekā iet gulēt. Nevar teikt, ka stāsts ir bez trūkumiem, taču kā jau minēju iepriekš – es izdarīju izvēli pieņemt un ļauties piedzīvojumam, nevis sīksīkai katra notikuma analīzei. Gaidu turpinājumu.

Mans vērtējums: 7,8/10 Šī ir tikai pirmā daļa un domāju, ka viss tikai iešūpojas. Gaidu vairāk informācijas par pasauli aiz Akadēmijas sienām, ceru neieraudzīt piepildāmies to, ko uzskricelēju uz vienas lapas malas un gribu zināt, kā tiks atrisināta situācija, ar ko beidzās šī daļa.

Anete Ābele-Gile, happynorelle.wordpress.com, 11.09.2015.