Spīgana Spektore: Debora Hārknesa "Raganu atklājums"

2014-04-07

Vēl viena grāmata, kuru izdomāju lasīt, īpaši nepētot atsauksmes, tikai uzmetu acis anotācijai, secināju, ka ideja izklausās lieliska un galu galā es nespēju pretoties raganu grāmatām. Diemžēl ar grāmatu "Raganu atklājums" es atkal atklāju to, ka dažu autoru īpašais talants ir nevis rakstīt lieliskas grāmatas, bet gan izdomāt lieliskus stāstus un tad tos sabojāt ar briesmīgi uzrakstītu grāmatu. Tiesa gan, nebija jau tā, ka man šī grāmata pavisam riebtos, bet tā pilnīgi noteikti nebija baudāma un caur banālo klišeju un nevajadzīgi garo ikdienas aprakstu slānim izrakties cauri nemaz nebija viegli. Toties, kad to izdevās izdarīt, atklājās gana aizraujošs stāsts un interesanta pasaule, kas noteikti būtu pelnījusi labāku grāmatu. Brīdinu uzreiz, ka šeit būs sastopami daudzi spoileri.

Diāna Bišopa ir ragana, kas sev nosolījusies nekad neizmantot savas burvju spējas, tā vietā visu sasniedzot tā, kā to dara parasti cilvēki. Savu akadēmisko karjeru viņa ir izveidojusi spīdošu un nodarbojas viņa ar alķīmijas vēstures pētīšanu. Ierastā dzīve gan krietni izmainās, kad Diāna netīšām tiek klāt manuskriptam, kuru medī teju vai visi pasaules burvji, vampīri un dēmoni. Un it kā ar to vēl nepietiktu, Diāna iemīlas Metjū- pusotru tūkstoti gadu vecā vampīrā, kurš šobrīd nodarbojas ar to, ka pēta burvju DNS un pelēko vilku dzīvošanas paradumus.

Kad sāku lasīt, šķita, ka šī būs Daniela Stīla fantāzijas mērcē. Pēc tam šis pasākums sāka izskatīties pēc Krēslas pieaugušajiem tikai ar zinātni un kvalitatīvāku sižetu. Vēlāk atklājās, ka viss nav tik traki, kā sākumā likās un vispār man ir aizdomas, ka autore apzināti vai neapzināti (un es teiktu, ka apzināti) šo grāmatu ir sakompilējusi no neskaitāmām fantāzijas žanra grāmatām, kas itin nemaz nebūtu slikti un būtu pat asprātīgs paņēmiens oriģinālas grāmatas radīšanai, ja vien autorei būtu pieticis meistarības izvairīties no salkanās romantikas un bezjēdzīgajiem ģērbšanās aprakstiem. Arī grāmatas redaktors būtu varējis būt piekasīgāks un no šīs grāmatas mierīgi varēja izmēzt pārsimts lapaspuses. Man nekas nav iebilstams pret apjomīgiem romāniem, bet es patiešām nesaprotu, kāpēc man atkal un atkal ir jālasa tas, kā Diāna ģērbjas vai airē laivu, ja tas absolūti neko nedod sižeta attīstībai.
Un nemaz nesāksim runāt par klišeju apjomu, kas atrodams šinī grāmatā, īpaši jau attiecībā uz varoņiem. Nu, bet protams, ka šādā grāmatā galvenais vampīrs nevar būt nekāds cits kā vien garš, tumšmatains, bagāts, nepiedienīgi gudrs, pievilcīgs un vēl francūzis, kas neprātīgi iemīlas galvenajā varonē un neredz neko citu kā vien viņu. Un, protams, protams, galvenā varone ir kārtējā nevarīgā sievietīte, kas par vajadzīgāku uzskata slēpties aiz bērnības traumām, nevis beidzot kaut ko jēdzīgu iesākt ar savu dzīvi. Ak, un, protams, viņa nemaz neapjauš savu skaistumu un unikalitāti, un citi viņas vājumu uzskata par neaprakstāmu rakstura spēka izpausmi. Vļē. Man galvenie varoņi riebās kā vēl nekad. Var jau būt, ka kādam visa tā Diānas fanātiskā sargāšana no Metjū puses šķiet vecmodīgi romantiska, bet man tas viss šķita neizturami bērnišķīgi un kaitinoši. Ja kādam gribas gūt jautru ieskatu Diānas un Metjū attiecībās, iesaku izlasīt šo jauko dialogu.

Nākamā lieta, ko es nesaprotu- kas romantisko grāmatu autorēm ir pret seksu? Kāpēc apprecēties (līgavai to nemaz nezinot… ummm, okei) pēc dažu nedēļu pazīšanās, kuru sākumā galvenie varoņi viens otru teju vai ienīst, ir normāli, bet nodarboties ar seksu (pat pēc kāzām!) skaitās nepieņemami un nez kādā veidā seksa neesamība, par spīti abpusējai vēlmei, padara šīs attiecības neatkārtojami īpašas? Kaut kā man šis pasākums šķiet neaptverami ačgārns. Patiesībā gan man ir aizdomas, ka no seksa šiem nabadziņiem būs jāizvairās tik ilgi, kamēr autore sižetā varēs iebāzt viņu bērnu, jo ir pilnīgi skaidrs, ka bez bērniem šeit neiztiks.

Toties, kad beidzot grāmatā sāka kaut kas arī notikt (tas ir, bez vampīru jogas un Diānas ģērbšanās), grāmata kļuva krietni vien interesantāka un caur kaitinošo virskārtu varēja samanīt labu romānu, kuru negribas nolikt malā, jo sižets vijas samērā neparedzami, gribas arī ātrāk uzzināt visus tos Metjū noslēpumus un visu, kas saistīts ar noslēpumaino manuskriptu, kā arī atklāt Diānas raganas spējas kopā ar viņu. Uz beigām man sāka šķist, ka varbūt ir muļķīgi uz Diānu dusmoties par maģijas neizmantošanu, jo māte taču viņu nobūra, bet tas tomēr nemaina to, ka Diāna pati izvēlējās to neizmantot, neatkarīgi no tā, ka pie savam spējām visā pilnībā tikt nevarēja, pie kam neapzināti viņa maģiju tāpat izmantoja savā darbā, tā ka pat viņas attaisnojums par dzīvošanu kā cilvēkam īsti nestrādā.
Patīkami, ka šinī grāmatā beidzot tā mūžīgā aizliegtā mīlestība ir pamatota ar kaut ko sakarīgāku par divu dzimtu naidu, arī zinātnes un vēstures iepīšana bija veiksmīga. Pie kam, autores valoda ir laba un viņai piemīt spēja uzburt lasītāja acu priekšā dzīvas ainas, kas padarīja šo grāmatu vieglāk lasāmu un lika vēl vairāk nožēlot to, ka kāds nav no šīs grāmatas izmetis visas salkanās bezjēdzības.

Uz grāmatas pašām beigām beidzot radās arī sajūta, ka autore ir kārtīgi ierakstījusies grāmatā un beidzot zina, ko iesākt ar šo pasauli un tās varoņiem, kas bija patīkami. Laikam jau tieši grāmatas beigas mani pārliecināja par to, ka manī ir radusies gana pamatīga interese par šo stāstu un tā pasauli, lai es izlasītu arī nākamās daļas, kad tās tiks izdotas latviski. Pie kam, autores spējas dzīvi uzburt ainas solās izpausties pilnā krāšņumā, kad abi galvenie varoņi dzīvos 16. gadsimtā. Un vispār secināju arī, ka reizi pāris gados esmu spējīga izlasīt arī kaut ko lipīgi salkanāku, ja tikai apakšā ir jēdzīgs sižets un baudāma fantāzija.

Jāatzīst tomēr, ka kopumā grāmata bija vilšanās, ko jo īpaši pastiprināja tas, ka šai grāmatai piemīt potenciāls būt pat ļoti labai, bet tas viss noslīkst aiz banalitātēm un siekalainas tīksmināšanās par vienmēr ideālo Metjū.
Fantāzijas cienītājiem šo laikam ieteikt nespēju, bet romantiskās literatūras patērētājiem gan varētu patikt, jo īpaši tāpēc, ka šī grāmata kvalitātes ziņā ir krietni vien virs visa pārējā, ko esmu lasījusi Danielas Stīlas tipa romānos.

Citāti no grāmatas:

“Raganu asinis skan kā mūzika. Tās ir ka sirēnas, kas dzied jūrniekiem, vilinot viņu vadīt kuģi uz klintīm.”

“Cik man zināms, tikai divi emociju veidi gadu no gada liek pasaulei griezties. Viena no šīm emocijām ir bailes. Otra ir alkas.”

 “Viņš nav francūzis, [..] taču to atsver izglītība.”

 “Man vienmēr ir šķitis, ka jogai ir daudz kopīga ar maģiju.”

Vērtējums:
5/10

Spīgana, spigana.wordpress.com, 07.04.2014.