Marta Sondare: Debora Hārknesa "Raganu atklājums"

2014-03-19

Laikam jāsāk ar to, ka raksts satur daudz negatīvisma, nedaudz pozitīvisma un krietnu daudzumu spoileru. Nesakiet, ka neesmu brīdinājusi. Pie “Raganu atklājuma” nonācu ar Zvaigznes ABC starpniecību, un neteikšu, ka būtu ļoti lielā sajūsmā.

Romāns ir par Diānu – raganu, kas cenšas būt pavisam parasts cilvēks, nelietojot maģiju, bet viņai tas lāgā neizdodas – ik pa laikam viņa liek maģiju lietā, lai atrisinātu pavisam sīkas problēmas. Diāna ir literatūras pētniece, viņa pēta senos manuskriptus Oksfordas Bodlija bibliotēkā. Kādā dienā viņa sajūt uz viņu vērsto auksto skatienu – tikai vampīram ir tik auksts skatiens. Tas ir Metjū Klērmonts – 1500 gadus vecs vampīrs. Diāna bibliotēkā atrod senu manuskriptu, kas ir bijis apslēpts vairāku gadsimtu garumā, un šis atradums liek visai burvju pasaulei sagriezties kājām gaisā. Vai Diānai un Metjū pietiks spēka, lai pretotos burvju pasaules likumiem? Vai Diānai izdosies izzināt sevi un savaldīt savu maģiju? Un kas notiks ar Metjū?

Manas domas par šo romānu vēl ir diezgan haotiskas, tāpēc arī atsauksme nebūs nekāda sakārtotā.

Pirmkārt, zinātne. Šajā romānā ir pārāk daudz zinātnes lai to spētu saprast mirstīgs cilvēks, kurš par zinātni neinteresējas. Es jau nesaku, ka nav paskaidrots, bet pa priekšu lasītājam tiek nogāzts priekšā zinātnisku skaidrojumu blāķis par mistiskiem mitohondriju DNS, un pēc tam tiek sniegts skaidrojums. Man, piemēram, milzīgais zinātnes blāķis nogurdināja un lasīt skaidrojumu nu galīgi negribējās. Lieki piebilst, ka uz zinātni ir balstīts šis darbs. Es neko neapšaubu, jo autore Debora Hārknesa ir zinātnes un medicīnas vēsturniece, bet nu tomēr – zinātnes te bija tik daudz, ka apmulsināja un nogurdināja pat mani.

Otrkārt, pats romāns. Ieteiktu gan autorei pirms SAVA romāna rakstīšanas turpmāk nelasīt Twilight, Divergent, The Hunger Games un citus populāros fantāzijas romānus. Šī rīcība noved pie visu romānu samiksēšanas vienā un izdošanas kā pašas sarakstītu darbu. Es jau neko nesaku, bet man Diāna asociējās ar Bellu. Diāna bija tikpat stūrgalvīga, dumja kā Bella, tikai bija ragana, kaut gan arī šo superspēju viņa tā arī neiemācījās pielietot. Kaut gan nē – kad bija jāglābj savs mīļotais, no viņa bija kā maģijas pārpilnības rags. Cik parocīgi – primāras nepieciešamības dēļ pēkšņi sāk atmosties visas spējas. Metjū, savukārt, man atgādināja Edvardu. Visa tā muldēšana par aizsargāšanu no ļaunajiem spēkiem, lai gan pats teju izsūc mīļoto sausu no asinīm un pēc tam mokās sirdsapziņas pārmetumos (vēl viena iezīme no Twilight). Nu c’moon. Izdomājiet ko jaunu vai padariet interesantu jau radīto, nevis tikai pūlaties atgremot!

Treškārt, nolaupīšana. Līdz ko Diāna atklāj manuskriptu, tā visi dēmoni un raganas un vampīri cenšas Diānu nolaupīt, divkārt tas arī izdodas. Otrajā reizē diez vai es izdzīvotu pēc tā, ka mani aizlidina līdz zāles otram galam, pa ceļam nobrāžot man muguru, tad nedaudz padedzina manu ādu, uzzīmē raganu apļus un vēl nedaudz pakarina ar galvu uz leju. Un tagad pats labākais – ieslēdz cietoksnī, kas atrodas uz Metjū mātes zemes, cerot ka viņu tur neviens neatradīs. Nopietni? Nopietni!?

Tagad pie pozitīvajiem tēliem. Man patika Metjū māte, pirms viņa nebija pieņēmusi Diānu savā ģimenē – tāda skarba un “neaiztiec mani, esmu vampīre”. Arī Metjū draugs Hemišs (Heimičs, atceraties? Šitas tikai ir daudz prātīgāks, bet līdzība ir nenoliedzama.) ir patīkams tēls – vismaz neaizraujas ar jūtu sludināšanu, pārspīlētu “es gribu pasargāt visu pasauli” un citām īpašībām, bet gan ir gana prātīgs, plānojošs un domā par nākotni reāli, nevis ietinies savā mīļākajā sedziņā un rozā sapņiem pilnu galvu. Arī Diānas tante Sāra bija pietiekoši skarba un auksta, lai man iepatiktos.

Stāsts ir garš kā pasaule. Ja tomēr izdomājat lasīt, iesaku lasīt pa mazam gabaliņam. 10 nodaļu izlasīšana vienā dienā rezultātā dod galvu lielu un smagu kā pēc kārtīgas ballītes. Iesaku arī izlaist pārāk daudzās vīna baudīšanas ainas šajā grāmatā, kas sastāda aptuveni ceturtdaļu no romāna. Protams, es pārspīlēju. Bet, izlasot grāmatu, es tā arī nesapratu šo ainu nozīmi romānā. Vēl lieta, ko es nesapratu, ir laika ritējums. Biju apmēram grāmatas vidū, kad izrādījās, ka stāstā rit tikai trešā diena (!). Vienā dienā sabāzti tik daudz notikumi, kas samaisa galvu, un, līdz ko tiek pieminēta kāda konkrēta diena, lasītājs apmulst.

Beigas gan romānam ir pietiekami ieintriģējošas, lai kādam, kuram patika šis romāns, ienāktu prātā un sirdī vēlme izlasīt arī turpmākās daļas, jo šī bija tikai pirmā. Bet man tā arī paliks pirmā un vienīgā.  Iesaku noteikti visām tām sievietēm, kas fanoja un spiedza par Twilight. Viņām noteikti patiks. Jauniešiem varbūt šī grāmata būtu par apjomīgu un smagu. Šo noteikti nevar izlasīt vienā vakarā vai pāris stundās.

Vērtējums: 6/10.

Marta Sondare, kurpjukaste.wordpress.com, 19.03.2014.