Anna Kalna:Veronika Rota "Citādie"

2013-04-11

Jaunās amerikāņu autores Veronikas Rotas debijas romānu ”Citādie” kāroju izlasīt jau kādu brīdi, kopš pamanīju, ka grāmata iebalsota ”2011 Goodreads Choice Awards” listē kā lasītāju favorīte. Pēc Sūzenas Kolinsas ”Bada Spēļu” epopejas, jauniešu distopijas šķita augam kā sēnes pēc lietus un atsauksmes vēstīja, ka ”Citādie” būs viena no labākajām šajā dārziņā.

”Citādie” lasītāju iepazīstina ar pasauli, kuras jaunā kārtība paredz to, ka visa sabiedrība tiek iedalīta piecās kopienās – Nesavtīgajos, Taisnprāšos, Mācītajos, Sirsnīgajos un Drošsiržos. Katrā no kopienām tiek godināti savi tikumi, ar mērķi sabiedrībā uzturēt kārtību un izvairīties no jauna kara. Nesavtīgie rūpējas par politiku, Mācītie attīsta zinātni, Drošsirži rūpējas par drošību u.c.

Galvenajai varonei Beatrisei jeb Trisai kā viņa vēlāk sevi nosauc, līdzīgi kā vecajos labajos Harija Potera laikos jāiziet pārbaude, kurā noteiks, kurai kopienai viņa ir piederīga. Tā kā Beatrise ir piedzimusi Nesavtīgo kopienā, viņai būs jāizvēlas vai palikt pie saviem vecākiem un brāļa un dzīvot pieticīgu, pelēku dzīvi (Nesavtīgiem ir aizliegtas jebkāda veida egoistiskas izpausmes, viņi gandrīz nekad nelūkojas spogulī, ēd pieticīgu pārtiku, vienmēr uzstāda citu intereses augstāk par savām u.c.) vai doties prom no ģimenes uz citu kopienu. Tomēr pārbaudes laikā atgadās kas neparasts – Beatrisei tiek dota iespēja izvēlēties starp trim, nevis divām kopienām, kā tas ir ierasts, jo viņa gluži vienkārši ir Citādā. Bet būt par Citādo ir bīstami, tādēļ Beatrisei tiek piekodināts to nevienam neatklāt. Apsvērusi iespējas palikt pie Nesavtīgajiem, pievienoties Mācītajiem vai Drošsiržiem, Beatrise pieņem lēmumu par labu Drošsiržu kopienai, kuru veido sabiedrības pārgalvīgākie indivīdi.

Drošsirži ģērbjas melnā, labprāt tetovējas, dur pīrsingus un lec no mūžam braucošiem vilcieniem (jautājums, kāpēc vilcieni nekad neapstājas, gan netiek atbildēts), lai tikai pierādītu savu drosmi. Tas tā, ja skatās tīri praktiski. Teorētiski gan Drošsiržu uzdevums skaitās krietni vien cēlāks – būt fiziski un emocionāli spēcīgiem un uzaudzēt biezu ādu pret jebkāda veida bailēm. Kautrā un pelēkā Beatrise pamanās izvēlēties tieši šo kompāniju un tālākā romāna darbība līdz pašām beigām, aplūko to, kā varone tiek norūdīta ar dažādiem fiziski un garīgi smagiem pārbaudījumiem, lai taptu iesvētīta Drošsiržu kārtā. Tas viss viņu sagatavo asa sižeta filmu cienīgai kulminācijai romāna beigās. Pa vidu, protams, neatņemams elements ir arī mīlestība un man personīgi šķiet, ka šoreiz mīlas objekta tēls izveidojies veiksmīgāks par pašu Beatrisi, kuras raksturs brīžiem pamanās uzkrist uz nerviem.

Līdzīgi kā lasot Lorēnas Oliveras ”Delīriju”, arī šoreiz man nedaudz pietrūka sabiedrības iekārtas plašāks konteksts, taču arī ”Delīrijs” savas kārtis pamazām sāka atklāt tikai otrajā daļā – ”Pandēmija” , tādēļ domāju, ka arī ”Citādajiem” viss vēl priekšā. Lasītājam, protams ir izvēle – pieņemt vai nepieņemt Veronikas Rotas uzstādītos noteikumus par šo dīvaino sabiedrības modeli, kurā, labi meklējot, var atrast arī pārīti loģikas caurumu. Taču to pieņemot par akmenī cirstu patiesību, laiks paskrien vēja spārniem, jo viens no grāmatas lielākajiem plusiem ir fakts, ka tā lasās patiešām ļoti, ļoti ātri un pateicoties nepārtrauktajai, dinamiskajai darbībai spēj ”paņemt” lasītāju, liekot aizmirst visu apkārtējo pasauli.  No manas puses 7 Tējtasītes.

Anna Kalna, teejtasiite.wordpress.com, 11.04.2013.