Ints Valcis: Linda Dreimane "Vilcenes stāsts"

2013-02-20

Nu jau ilgus gadus viens no maniem iemīļotākajiem literatūras žanriem ir fantāzija jeb, kā saka angļu mēlē, “ fantasy”. Parēķinot sanāk, ka esmu izlasījis ap septiņiem simtiem grāmatu šajā žanrā pēdējo desmit gadu laikā. Tajā pat laikā jāatzīst, ka tieši latviešu autoriem esmu pievērsies pavisam maz. Lai kaut nedaudz mazinātu šo robu, ar Zvaigznes ABC starpniecību savos nagos dabūju “ Vilcenes stāstu ” un ķēros pie lasīšanas.

Sižets ir pavisam vienkāršs. Divas dvīņu māsas Obskva un Piintara, kas šķirtas kopš dzimšanas, aug katra savā vidē, viena par otru nezinādamas. Bet abas vieno kopīgs liktenis, tām satiekoties tikšot izlemts pasaules liktenis. Skaidra lieta, ka pasaules Tumšie spēki pievāc vienu no dvīņumāsām, lai izskolotu ļaunu raganu, kas nodrošinātu viņu dominanci pasaulē. Obskvu savā paspārnē pieņem ievērojams burvis Trenodons no Grotas.

Ja runājam par sižeta oriģinalitāti, tad jāatzīst, ka oriģinālu sižetu (kas pie tam būtu lasāms un sakarīgs) mūsdienās vispār ir grūti atrast. Šis ietilpst grupā, kuru es saucu par “dvīņi, kas izmainīs pasauli”. Ideja veca kā pasaule un atrodama katrā sevi cienošā mitoloģijā. Nav slikts pēc savas struktūras, jo viegli ierobežot galveno personāžu skaitu un koncentrēties uz galvenajiem tēliem.

Sākot lasīt grāmatu un redzot pieminam Burvju skolu, man sametās bail. Domāju, ka tikai šis nav kārtējais Harija Potera klons. Par laimi autore skolu pieminēja tikai nedaudz, un par Obskvas izskološanu mēs uzzinājām tikai vispārējos vilcienos. Centrālā lieta tomēr ir cīnīšanās par pasaules likteņa lēmēja vietu. Sižets ir sarakstīts visai spraigi. Galvenie varoņi visu laiku ir ierauti piedzīvojumos un ceļošanā pa savu burvju pasauli. Tā kā no lasīšanas viedokļa lapas šķiras pašas no sevis, un garlaicīgi nav.

Tomēr tajā visa izkūst galvenie varoņi, un kā grāmatas centrālie tēli viņi ir sanākuši tādi viendimensionāli. Es viņus nespēju sajust kā personības, un nebija lāga ar ko identificēties. Vai vismaz atrast kādu, kam just līdzi. Ja Tumšajiem spēkiem vēl ir kaut kāda stratēģija un ilgtermiņa plāns, tad Gaišajiem ar to plānu ir pavisam plāni. Pareģojuma izteicējs Trenodons atstāj visu lietu pašplūsmā, acīmredzot cerot, ka viss jau ar laiku pats no sevis nokārtosies. Obskva arī mētājas neziņā un no viena emociju izraisīta lēmuma uz otru. Tas gan ir raksturīgi daudziem fantasy autoriem, kas aizraujas ar notikumu attīstību un varoņus pamet novārtā, izmantojot tikai par bandiniekiem.

Pasaule izveidota kā jau maģiskajām pasaulēm pienākas. Ir daudz dažādu rasu pārstāvju: gan pierastie elfi un troļļi, gan mūsdienām eksotiskāki radījumi kā fejas. Grāmatas beigās prasītos pat izskaidrojošā vārdnīca, kas iespējams palīdzētu saprast notiekošā nianses. Piemēram, par Kši (kaut kādas ar dievišķo būtību apveltītas radības). No grāmatas teksta bija grūti saprast, kas tās tādas ir, un kāda ir viņu funkcija. Tad vēl piemestu pāris valstu īsu vēsturi, un viss būtu skaidrs. Nu un, protams, karte, tā ar labāk palīdzētu iejusties notikumos un ceļinieku gaitām būtu vieglāk sekot līdzi.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt var, ja patīk interesanti notikumi un nealksti pēc bagātas galveno varoņu iekšējās pasaules.

Ints Valcis, http://asmodeus.lv, 19.02.2013.