Bārbala Simsone: Stīvens Kings "Kerija"

2013-01-25

Stīvena Kinga daiļrades gaitas Latvijā līdz šim bijušas nevienmērīgas. Pirmie viņa darbu publicēšanas mēģinājumi sākās 1996. gadā ar apgāda „Juventa” izdoto stāstu krājumu „Nakts murgi” (jāatzīmē, ļoti vājā tulkojumā) un turpinājās ar 1997. gadā apgāda „Alberts XII” izdoto romānu „Roze, ērkšķu puķe” un 2001. gadā apgāda „Aplis” izdoto romānu „Zaļā jūdze”. Šie darbi izpelnījās vien mērenu atsaucību, un Kings uz laiku klusiņām nozuda no tulkotās literatūras skatuves. Vēlāk, laikposmā no 2003. līdz 2009. gadam, apgādā „Zvaigzne ABC” klajā nāca četri Kinga darbi – romāni „ Zvēru kapiņi ”, „ Mizerija ”, garstāstu krājums „ Četri pēc pusnakts ” un „Tumšā torņa” romānu cikla pirmā daļa „ Strēlnieks ”. Tomēr, atšķirībā no ārvalstīs jau gadu desmitiem nerimstošā „Kinga buma”, Latvijā rakstnieka darbi vēl arvien tiek uzņemti rezervēti. Varbūt pie vainas „drebuļliteratūras karaļa” slava, varbūt latviešu lasītāja noraidošā attieksme pret šausmu žanru vispār. Jācer, ka to mainīs tikko latviski izdotais rakstnieka pirmais (1974. gadā publicētais) romāns “ Kerija ”, kurš pirmais arī atnesa savam radītājam pasaules slavu.

Romāna apjoms salīdzinājumā ar Kinga vēlākajiem darbiem ir neliels, arī sižets nav īpaši komplicēts: tas vēsta par reliģiozās mātes tirānijas un vienaudžu izsmiekla nomocītu vidusskolnieci Keriju Vaitu, kurai piemīt – sākotnēji neapzinātas – telekinētiskas spējas. Pats Kings deklarē: ““Kerija” ir stāsts par to, kā sievietes atrod pašas savus varas kanālus. Es uzskatu, ka Kerija ir vienkārši pusaudze, kurai nodarīts pāri un kura lieliski ilustrē to, kā cilvēka garu var salauzt tā vīriešu un sieviešu kārtas šausmoņu bedre, ko mēs saucam par mazpilsētas vidusskolu.”

Savā dziļākajā būtībā “Kerija” ir stāsts par mūsdienu Pelnrušķīti, kas pārnes pasakas sižetu mūsdienu kontekstā. Kerija ir “neglītais pīlēns”, mājas viņai nav patvēruma vieta, bet gan cietums, kur meitene tiek audzināta kā sprostā. (Sprosts tas ir arī vārda tiešā nozīmē – par pārkāpumiem fanātiskā māte iesloga Keriju mazā kambarītī, kur meitenei tikko pietiek vietas, tātad simboliski liek atgriezties mātes dzemdē, neļaujot pieaugt.) Meitenes māte, kas noliedz savu un meitas sievišķo būtību, lieliski iederas pamātes lomā, bet neglīto pusmāsu lomu labi pilda skolasbiedri, kuri izsmej Kerijas izskatu, naivumu un nezināšanu tik svarīgos jautājumos kā zēni, menstruālais cikls utt.

Pasakas sižetam atbilstoši māte meitenei neļauj apmeklēt izlaiduma balli, un viņa uz to dodas slepus; netrūkst arī šarmantā pavadoņa, tomēr līdzības ar pasaku turpinās vēl citos līmeņos. Vairākās no senākajām, vēlāk romantisma laikmetā mīkstinātajām pasaku versijām par Pelnrušķīti figurē arī nepatīkami elementi. Piemēram, lai ļaunajai pusmāsai derētu mazā kurpīte, kājai tiek nogriezti pirksti un papēdis, bet princis to pamana tikai pēc tam, kad zirga sāns izmircis asinīs. Vēl citā pasakas variantā Pelnrušķīte pēc tam, kad iegūts princis un kronis, nevis augstsirdīgi piedod pamātei un pusmāsām (kā to apraksta mums pazīstamā Šarla Pero versija), bet gan pavēl tām nogriezt degunus un nocirst rokas. Līdz ar to nepārsteidz tas, ka Kerijas–Pelnrušķītes izlaiduma balle, kurā skolasbiedri viņu publiski apkauno, beidzas ar asinīm, ugunsgrēku, postažu un nāvi. Meitenes pavadonis (tāpat kā pasakās minētais princis) kā vīrieša tēls ir visai bezpalīdzīgs un nespēj aizstāvēt pat sevi, kur nu vēl meiteni. Ja jau tā, tad Kerija aizstāvas pati, – un nekontrolētais sievietes spēks no radoša pārvēršas iznīcinošā; apspiestās sievišķības atbrīvošanās ir līdzīga bumbas sprādzienam. Romāna kulminācijā meitene pieņem cita tautas pasaku tēla – Feju karalienes (kas savukārt radniecīga feju krustmātei no pasakas “maigā” varianta) – īpašības. “Kerija”, protams, nav burtiska Pelnrušķītes kopija, bet abu tekstu pamatos ir samanāms tas pats arhetipiskais konflikts.

Viens no romāna svarīgākajiem simboliskajiem elementiem ir asinis – vienlaikus nāves un dzīvības simbols. Romāna pirmajās lappusēs Kerija piedzīvo mulsinošu situāciju, sākoties viņas pirmajām menstruācijām, kas norāda uz pubertātes pilnbriedu, taču nostāda viņu neērtā situācijā, jo šo notikumu ir redzējuši arī klasesbiedri: “Pēkšņi Kerijai pret krūtīm atsitās tampons un ar plakšķi nokrita viņai tieši pie kājām. Uzsūcošajā kokvilnas materiālā tūlīt pat iezīmējās un izplūda sarkans zieds. Tad smiekli, riebuma pārņemti, nicinoši, šausmu pilni, šķita augam un izplešamies par kaut ko rupju un neglītu, un meitenes viņu apmētāja ar tamponiem un higiēniskajām paketēm; dažas, velkot tos ārā no somiņām, dažas – no salauztā higiēnas dusmu piederumu automāta pie sienas.” Vēlāk klasesbiedri, ņirgājoties par meiteni, publiski aplej viņu ar kautas cūkas asinīm. Dzīvnieka nāvei seko arī cilvēka nāve – Kerijas telekinētiskās spējas meitenes dusmu un izmisuma lēkmē sagrauj skolu, nogalē skolasbiedrus un izposta gandrīz visu pilsētu. Romānā asins zīmē līdz ar to lieliski atspoguļojas sievietes tēla dubultais simbolisms no vīrieša skatu punkta – mistiskās, godbijību iedvesošās spējas radīt jaunu dzīvību un sievietes postošais, graujošais spēks. Asins parādīšanās aktivizē Kerijas pārdabiskās spējas (arī tas ir pasakai tipisks faktors – iniciācijas rituāla gaitu nereti pavada varonim izsniegti burvju priekšmeti vai spējas, bet to iegūšanai nākas pārciest mokošus pārbaudījumus), un asinis signalizē arī par to izraisīto katastrofu: tāpat bibliski reliģiskajā kontekstā šis simbols vienlaikus norāda gan uz grēku (Kains un Ābels), gan atpestīšanu (Kristus).

Romāna noslēgumā šķietami uzvar pašiznīcinošā sievišķība, taču epilogā redzam tās atdzimšanu – mazu meiteni ar telekinētiskām spējām, kuras tuvinieki apbrīno, nevis nosoda. Tātad sievišķībai ir cerība. Vai tāda ir arī Kinga darbiem Latvijā – to rādīs laiks.

Bārbala Simsone, http://durvjupele.wordpress.com, 18.01.2013.