Līga Sproģe: Džastins Kronins "Pāreja"

2012-12-11

Ir lieliskas grāmatas. Ir grūtas grāmatas. Ir pārsteidzošas grāmatas. Ir grāmatas, kuras, košļājot nagus, gaida mēnešiem. Ir sasodīti labas grāmatas, kas izlasās pārāk ātri. Un tad ir „ Pāreja ”, kas apvieno visas šīs kategorijas, vienlaikus transformējot katru vispārākajā pakāpē.

Episki stāsti par šo romānu sākās ilgi pirms tā nonākšanas plauktos. Teiksmas vijās blogeru starpā – „tuvojas kāds gabals par īstiem vampīriem” un „mēs dabūsim iekosties ticamā trillerī par postapokalipsi!!” Tikai grāmatmīļi sapratīs, kas tā ir par nastu, kad uzzini par lielisku darbu pirms laika.

Kamēr trenēju sevi nemeklēt kādu papildus informāciju, beidzot pienāca rudens un atbildes uz dažiem galvenajiem jautājumiem: teiksmainais gabals ir Džastina Kronina „Pāreja”. Jo vairāk uzzini, jo grūtāk savaldīt prognozes un pieņēmumus, kas beigās var likt sāpīgi atsēsties, bet šoreiz iekšējā balstiņa pārliecinoši brēkāja, lai beidzot dabūju to sasodīto grāmatu un paklusēju. Pat ja prognozes neīstenosies, tā būs satriecoša savā veidā.

Kas mani jau no sākta gala piesaistīja – šis nav tikai gabals par zombiju apokalipsi, kas apraujas brīdī, kad viss tikai sākas. Nav nekā kaitinošāka par daudzu piekopto metodi, kad filmas par izbēgušu vīrusu vai citu kataklizmu noslēdzas ar nosacīti laimīgajām beigām – noteikta cilvēku grupa ir izdzīvojusi šausminošajos notikumos un nu dodas saulrietā pretī… kam? Manās acīs, tik dramatiski citādā vidē, liela daļa no viņiem vienalga mirtu tuvākajā laika posmā. Vai tiešām neviens neuzņemsies attēlot laiku tiešipēcpasaules gala, kad jātiek galā ar tik daudziem izaicinājumiem?

Protams, ka pieņēmumus varēju pārsviest pār plecu – tieši ar to „Pāreja” ir tik laba.

Kronins sāk būvēt kārtīgi un no pamatiem. Kā un kāpēc pasaule nonāca pie šīs totālās katastrofas? Viss kā vienmēr sākas ar labiem nodomiem, un mēs zinām uz kurieni tie bruģē ceļu. Bolīvijas džungļos mīt kāds noslēpums, ko cilvēks savās ambīcijās mēģina atšķetināt un pavērst sev par labu – iespējams, ka pastāv kāds vīruss, kas organismam nodrošina apbrīnojamu reģenerāciju, spēku un praktiski nemirstību. Zinātnieku kopa uzsāk eksperimentus, kas nenoris kā iecerēts… Kaut gan ir iesaistīti militāristi,kas arī vēlas gūt savu labumu,  neviens nespēj apstādināt pulksteņa nostāšanos uz divpadsmitiem. Vīrusa skartie eksperimenta objekti, kas nu nav nekas vairāk kā asinskāri monstri, izkļūst brīvībā, pāršķirot svaigu lapu pasaules vēsturē, kas par to vēl neko nenojauš.

Tā izskatās stāsta pamats, bet tā attēlojums apbrīnojami ievelk sevī. Autors veikli pārslēdzas starp dažādiem tēliem, notikumiem un laikiem, attēlojot perfektu trīsdimensionālu pasauli un ne mirkli neļaujot atslābt vai pārstāt centienus izkalkulēt, kas pie kā noved. Kronins sižeta līniju žonglēšanas ziņā ir tikpat izveicīgs kā vīrusainie kokos.

Pārejas pirmais posms ir veikts, nu lasītājs ir otrā pusē. ASV ir spiesta sastapties ar realitāti un atzīt, ka situācija ir nopietna un kļūst dramatiskāka ar katru nakti. Tieši tumsa ir laiks, kad vīrusainie pamet savas slēptuves, lai dotos baroties un pavairot savu veidu.  Sabiedrība ir neziņā kā rīkoties un kam ticēt, internetā klīst materiāli ar šausminošiem pierādījumiem. Beidzot tiek izziņota karantīna un ar brutāliem līdzekļiem iesaistās armija, taču neviens nezin, cik lieli ir infekcijas patiesie apmēri. ASV? Ziemeļamerika? Visa pasaule? Nav pat laika par to prātot, lielākā nozīme ir izdzīvot cauri naktij. Atkal un atkal. Štati ir iekārtojuši koloniju patvertnes izdzīvojušajiem un sagatavojušies, cik vien tādā situācijā iespējams. Tad iestājas nakts.

Šajā brīdī drusku nopūtos, jo laiks atkal pārslēdzas tālāk, šoreiz par nepilnu gadsimtu. Mana kāre pēc tieša post-apo saņem pigu, kas uzreiz pārvēršas aicinošā mājienā ar pirkstu, jo nekas nebūt nav beidzies. Atkal jaunas personības, kas neglābjami saistītas ar iepriekšējām, jauna vide, kas jāapgūst un jauns pasaules modelis, kas jāaptver. Ja lasa vienā paņēmienā, tas notiek pēc aptuveni septiņām stundām un prasa kārtējo kafiju.

Šajā punktā, IV apakšsadaļā, jau ir tik ļoti pazudusi reālā pasaule, ka ārpus grāmatas neko nav iespējams uztvert ar pilnu apziņu, tikai autopilotu. Tā nu iegadījās, ka tieši šo brīdi liktenis bija izvēlējis, lai liktu VIASAT man piezvanīt un apvaicāties par pakalpojumiem, ko lietoju un kādus vēl vēlētos. Pēc dažiem apmulsuma mirkļiem spēju daudzmaz saprast, ko no manis grib, un ātri beigt sarunu, pirms pilnā nopietnībā un nesaprašanā pajautāju, kādus pakalpojumus viņi var piedāvāt, ja Elektroniņš tikko teica, ka ģeneratori drīz apstāsies pavisam.

Ar entuziasmu atgriežoties pasaulē, kurā nekas nav kā Laikā Pirms, saprotu, ka esmu nepareizi novērtējusi teksta blīvumu un prātošanas intensitātes nepieciešamību, un grāmata prasīs vairāk nekā 20 stundas. Tas izraisa tikai sajūsmas brēcienu un skriešanu pēc vēl vienas kafijas.

Ir pagājušas deviņdesmit divas vasaras kopš vīrusainie glūn no tumsas. Deviņdesmit divas vasaras nebeidzamas cīņas par savām tiesībām dzīvot zem šīs saules noslēgtā kolonijā, ko iekļauj prožektori. Stāsti par Laiku Pirms šķiet kā izdomājums, jo ir paaudzes, kas nepazīst citādāku ikdienu kā Pirmo koloniju un vīrusaiņus. Šķietamā drošības saliņa gan nav tik noturīga kā domāts, laiks iet uz beigām un problēmas tuvojas no visām pusēm. Grupa jauniešu dodas šķietami neiespējami tālā ceļojumā, kopā ar atslēgu, kas, iespējams, atslēgs visnegaidītākās durvis.

Stāstījuma veids, kas reizēm iekļauj dienasgrāmatas un atsauces uz mūsu sabiedrībai pazīstamām lietām, to visu perfektā balansā padara asi reālistisku un vietām humoristisku. Kā neizsīkstošs dzinulis visam pāri stāv solījums, ka kaut kāds atrisinājums pandēmijai tomēr būs, jo par šo laikmetu jau daudz tālākā nākotnē notiks „Trešā vispasaules konference par karantīnas periodu Ziemeļamerikā”.

Neviens atstāstījums nebūs cienīgs tai episkajai paralēlajai pasaulei, ko ir radījis Kronins. Saistībā ar šo grāmatu viss noris lielos mērogos–recenzijas vairāk kā tūkstoš vārdos, kas mēģina to pateikt, pats romāna apjoms, stundas to lasot un sajūtas pēc izlasīšanas. Vēl nav radīts tāds apzīmējums, kas varētu raksturot 22 stundas pie grāmatas, kad enerģijas ģeneratori strauji nolietojas un zini – pienāks brīdis, kad apziņas gaismas izdzisīs, bet spēj vien ar oranžām acīm murmināt: „Vēl tikai divas plaukstas no saules gājuma, vēl tikai nedaudz… ” Bet, pareizi – ir gan radīts. To sauc par Pāreju.

Pirmais ceļojums pa otro pusi pārejai beidzas kā jauka izjāde ar zirgiem. Apkārtne ir brīnišķīga, nākotnei ir cerības, tevi apņem siltums, bet tad. Kad uzmanība ieaijājas šķietamā drošībā, ir viegli piedzīvot kritienu, kas nesagatavoti aizrauj elpu un atstāj nesaprašanā, kā un kāpēc tas notika.

Nu ir laiks aptvert to visu un sagatavoties nākamajām daļām – kā lielākā daļa FF grāmatu, arī „Pāreja” ir triloģija. Pēc pieejamās informācijas, otrā daļa sola plašāku ieskatu manis kārotājā vīrusa sākuma izplatības laikā un notikumus no kāda tēla skatupunkta, kas bija tikai īsi pieminēts, bet uzreiz piesaistīja interesi. Ja pirmā daļa dažos gadījumos nenostrādā līdz galam, tad pēc turpinājuma izlasīšanas viss mainās – notikumiem ir padziļinājums, varoņiem ir sava bagāža un notikumi uz ko atsaukties – pēdējie faktori, kas nosver iznākumu par labu, lai iekļautu darbu savā periodiski-pārlasīt grupiņā. Tikai bail iedomāties, cik nogurdinoši būs Kronina maratoni, ja jau tikai vienu grāmatu var izmantot par pilnvērtīgu hanteli,  pašaizsardzības līdzekli pret laupītājiem vai būvmateriāla bloku.

Tiem, kas kāro pēc baisi reālistiska vizuāla atbalsta ir vērts apskatīt www.findsubjectzero.com, iepriekš pārliecinoties, ka gaismas ir ieslēgtas un baldirjāņi tuvumā.

Jāteic, „Pārejas” panākuma atslēga arī ir tik vienkārša – reālisms. Ikviens brīdis tajā ir absolūti iespējams.

Līga Sproģe, http://dgpyfrom.wordpress.com, 11.12.2012.