Anna Kalna: Džastins Kronins "Pāreja"

2012-12-06

Amerikāņu rakstnieka Džastina Kronina apokaliptiskais trilleris ” Pāreja ” savu latvisko tulkojumu nudien ir ieguvis īstajā brīdī. Būtu grūti iedomāties labāku laiku, lai lasītu grāmatas par pasaules galu, ņemot vērā cik populārs tas palicis šī gada nogalē. Cilvēkus jau izsenis ir interesējis pasaules gala motīvs, kas ticis apskatīts neskaitāmās filmās un grāmatas. Laikam jau šim jēdzienam piemīt neizsmeļams potenciāls, jo, lai gan gals ir un paliek gals, versijas, kas pie tā varētu novest ir visnotaļ dažādas. Džastina Kronina versija ir visu mīlētie un nīstie asinssūcēji – vampīri (tiesa, autors šajā romānā tos bieži vien dēvē citādāk, izvairoties no šī apbružātā jēdziena), kas romāna ietvaros, militārā eksperimenta rezultātā ir kļuvuši ne tikai par pārcilvēciski spēcīgiem mežoņiem, bet arī pamanījušies izlauzties aiz laboratorijas sienām un gluži kā vīrusa epidēmija aplipinājusi gandrīz visus ASV iedzīvotājus. Ir tikai viena būtne, kas šo situāciju iespējams varētu vērst par labu – 6 gadus vecā Eimija, kura atšķirībā no pārējiem eksperimenta upuriem, ir ieguvusi pārdabiskas spējas bez šausminošajiem blakus efektiem, kuri radītu vēlmi saraustīt gabalos savus kaimiņus vai darba kolēģus.

Vampīrisms ir pateicīga tēma. Šajos radījumos allaž ir kaut kas dzīvniecisks un spēcīgs, taču tai pat laikā manāmas paliekas no cilvēciskuma, kas rada šajos monstros zināmu pretrunu un veido tos pievilcīgus lasītājam un skatītājam. Džastina Kronina pieeja šīm radībām atšķiras no Stefānijas Meijeres, Annas Raisas vai zināmā mērā pat Brema Stokera pieejām. ”Pārejas” vampīri liek domāt par sava veida ”zombiju apokalipsi”, pasaules galu, kas izraisīts armijas laboratorijās un kļuvis pilnībā nekontrolējams, pabīdot tematiku vairāk zinātniskās fantastikas lauciņā. Šie vampīri nav pievilcīgi un nelauž daiļavu sirdis, taču savu spēju apvārdot cilvēkus, tie nav zaudējuši, jo prot sazināties ar tādu kā telepātijas starpniecību. Šiem ”šķaidāmo” filmu cienīgajiem radījumiem pa vidu ir iemesta arī drusciņa garīguma, dvēselisko skumju, kā arī visas cilvēces dzīves jēgas meklējumi. Un kā gan var nemīlēt šādu pieeju sen zināmām lietām?

Arī izņemot pašus vampīrus ārā no vienādojuma, romāns ir uzrakstīts ļoti spraigi un par spīti milzīgajam lappušu skaitam, neaizraujas ar izskaistinātiem aprakstiem vai pārlieku gariem prātojumiem, radot action filmas cienīgu iespaidu. Varbūt tādēļ, nav nekāds pārsteigums, ka tiesības šo romānu ekranizēt tika nopirktas jau vēl pirms grāmata nonāca plauktos. Tomēr šeit ir daudz varoņu, patiešām ļoti daudz varoņu! Vai es varētu sacīt, ka pat pārāk daudz varoņu? Brīžam, lasot nākas nobrīnīties, kā sižeta spraigākajos mirkļos autoram ir izdevies tikt galā nevis ar diviem vai trim, bet gan veseliem sešiem vai vairāk personāžiem. Iespējams, tieši tādēļ tie romāna gaita krīt kā mušas viens pakaļ otram.

Attiecībā uz pašu galveno personāžu, arī izmantota interesanta pieeja, jo lasītājam uz brīdi nākas palauzīt galvu, kurš tad īsti būs tas pasaules glābējs. Tam par iemeslu kalpo fakts, ka romāns sastāv no divām daļām – pirmās, kurā darbība notiek mūsdienās un visas galvenā varoņa iezīmes tiek piedēvētas pusmūža F.B.I. aģentam Volgāstam (šī daļa man kā lasītājai personīgi patika vislabāk) un simts gadus tālā nākotnē, kad ASV jau ir piedzīvojusi savu neizbēgamo apokalipsi un lasītāja uzmanība pievēršas jaunam puisim vārdā Pīters, kuram lemts atrast noslēpumaino Eimiju un atklāt traģēdijas iemeslus.

Lai gan ”Pāreja” ir savā ziņā skaļš un drosmīgs bestsellers, nav tālu jāsniedzas arī pēc melanholiskām pārdomām, kas piešķir stāstam dziļumu. Varam saskatīt nelielu bībelisku elementu, runājot līdzībās ar Noasa šķirstu un pēdējiem palikušajiem izdzīvotājiem, kas izrādās mūsu galvenie varoņi. Nemaz nerunājot par mistisko mūķeni Leisiju, kuras loma īsti skaidra netop, taču piešķir romānam jaunu garīguma dimensiju, liekot noprast, ka viss notiekošais ir daļa no kāda lielāka plāna. Varam kārtējo reizi arī izvērtēt mūsdienu sabiedrības materiālismu un individuālismu, kas ekstrēmos apstākļos izrādās tikpat nevajadzīgs kā jaunākais iPhone pasaulē, kurā nav tīkla pārklājuma. Apokaliptiskā ASV parāda ar nejēdzībām apaugušo sabiedrību, kas novesta līdz sabrukumam un pēdējie izdzīvojušie to ļoti labi apzinās, tādēļ izcīna ne tikai cīņu ar vampīriem, bet arī sevi, mēģinot pārliecināt savu iekšējo ”es”, ka pasaule ir tā vērta, lai to vispār mēģinātu glābt.

Šo 800 un vel mazliet lappušu garo romānu izlasīju apmēram nedēļas laikā, jo nolikt to malā, katru nakti neizlasot vismaz 100 lappuses, izrādījās neiespējami. Atliek vien gaidīt tulkojumu nākamajai triloģijas daļai ”The Twelve”. Dodu 9,5 Tējtasītes.

Anna Kalna, http://teejtasiite.wordpress.com, 05.12.2012.