Ints Valcis: Džastins Kronins "Pāreja"

2012-10-26

Kārtējā pāri par septiņsimt lapaspusēm garā novele. Par grāmatu " Pāreja " uzzināju nejauši no kāda Zvaigznes ABC tvīta, ka šamie šo taisoties izdot. Domāju: paskatīšos tuvāk. Paskatījos un nolēmu iepirkt, sen nekā no vieglās literatūras nebija lasīts.

Grāmatas galvenais varonis ir meitenīte vārdā Amy (domāju ka latviski būtu Eimija). Viņa ar neko īpaši neizceļas, ja nu tikai ar to, ka viņu māte atstājusi pie mūķenēm, un nevienam nav ne jausmas, kas viņa ir. To nolemj izmantot kāds no ASV militāristu zinātniski pētnieciskais institūts, kas viņu pievāc saviem eksperimentiem. Visu laiku viņi eksperimentējuši ar uz nāvi notiesātajiem, nu ir pienācis laiks bērniem.

Eksperiments pēc savas būtības ir pavisam vienkāršs – ar vīrusa palīdzību pārvērst cilvēku nemirstīgā, ātrā un praktiski nenogalināmā būtnē, izveidojot superkareivjus. Tomēr kā jau vienmēr kaut kas noiet greizi, un eksperimenta objekti nokļūst brīvībā, iznīcinot pasauli, kādu to mēs pazīstam.

Grāmatu kritiķi bija salīdzinājuši pat ar Kinga „The Stand”, un tas bija viens no iemesliem, kādēļ es izšķīros par labu tās iegādei. Un ko lai saka – pirmās 250 lapaspuses ir vienkārši labas. Reāli aizrauj gan stāsts, gan personāži. Lasi un priecājies par labu grāmatu. Un tad pēkšņi visi notikumi sāk risināties 90 gadus pēc cilvēces daļējas izzušanas. Personāži pavisam jauni, vide jauna un tu, lasītājs, samulsti. Rodas jautājums, kādēļ man tagad pēkšņi jājūt līdzi šiem pilnīgi svešiem personāžiem? Arī rakstīšanas stils nez kādēļ kļūst sliktāks, un visi notikumi sāk atgādināt pasaku ar daudz laimīgām sakritībām.

Tagad būs daudz spoileru. Tātad šī grāmata faktiski ir par vampīru apokalipsi. Arī šie vampīri pa dienu guļ un pa nakti medī cilvēkus. Deviņus nogalina un desmito piepulcē savam pulkam. Cilvēki ir praktiski iznīcināti un siltasiņu dzīvnieki ar. Lielākā daļa notikumu risinās Kolonijā, kas gaida Armijas atgriešanos, jau gandrīz simts gadus. Izklausās forši! Bet izpildījums diezgan čābīgs, autors nez kādēļ uzskata par vajadzīgu pat otršķirīgiem personāžiem uzskaitīt visus viņa radu rakstus. Tas stāstam neko nedod, jo personāžu apēd vampīri, vai šis nomirst citā nāvē. Kaitina arī triks, vampīri aizvelk kāda brāli, māsu un tas pēkšņi atrodas. Un tā vairākas reizes, nu, ja beigts, tad beigts, kādēļ mākslīgi radīt neticamas situācijas ar atsaukšanu sižetā? Ceļojums uz Vampīru radīšanas laboratoriju gan bija puslīdz normāli aprakstīts, ja izmet ārā augstāk pieminētās lietas, kas praktiski līdz pašām beigām nodrošināja galveno varoņu nemirstību.

Tagad pozitīvās lietas. Neskatoties uz visu augstāk minēto, grāmata lasās ļoti labi, ka jau visas, kur sižetu uz priekšu dzen notiku spraigums. Protams, paiet laiks adaptācijai, kas rodas no kvalitātes krituma, pirmo daļu salīdzinot ar otro. Vampīrus telepātiski kontrolē viņu radītāji jeb Divpadsmit. Tie ir paši pirmie laboratorijas eksperimentu subjekti. Viņi nav tikai dumji asinssūcēji uz beigām var sākt saprast, ka viņi arī cenšas izdzīvot šajā pasaulē. Grāmata viennozīmīgi nevelk līdz „The Stand” līmenim. Drīzāk atgādina kādu no Makkamona apokaliptiskajiem darbiem.

Ints Valcis, http://asmodeus.lv, 2.08.2012