Hronika: Ursula K. le Gvina "Tumsas kreisā roka"

2012-09-13

Ar Ursulu Le Gvinu kā rakstnieci es iepazinos jau sen, lasot viņas Jūrzemes sēriju. Jau toreiz man viņa iepatikās. Un, izlasot " Tumsas kreiso roku ", rakstniece neizbēgami ir ierindojusies manu visu laiku mīļāko autoru sarakstā, līdzās Dž.K. Roulingai, S.Kolinsai, D. Adamsam u.c. 

Par "Tumsas kreiso roku" es uzzināju noskatoties filmu "The Jane Austen Book Club", kas, starp citu, ir lieliska filma, lai gan tai ir mazs sakars ar Le Gvinas grāmatu.

Sākšu ar to, ka "Tumsas kreisajai rokai" ir brīnišķīgs ievads. To varētu pielikt pie sienas un katru dienu pārlasīt! Šis ievads būtu jādod katram zinātniskās fantastikas pretiniekam, katram, kas domā, ka šis žanrs ir mazvērtīgāks par citiem. Lielākā daļa cilvēku šo žanru nievā. Pati nesen ar tādu saskāros. Šī, lūk, neesot vērtīga literatūra. To izdzirdot man atkārās žoklis no izbrīna, tāpēc pat nepaspēju pajautāt, kas tad īsti, viņaprāt, ir tā "vērtīgā literatūra". 

Lai kā arī tur būtu ar to vērtīgumu, citēšu Le Gvinu: "Zinātniskā fantastika neparedz nākotni, tā apraksta tagadni." Tāpēc šis žanrs noteikti nav paredzēts visiem.

"Tumsas kreiso roku" lasīju ar lielu aizrautību un interesi, bet brīdināšu jūs jau tagad - tā nav grāmata, ko var izlasīt vienā elpas vilcienā. Jā, sižets ir saistošs un aizraujošs, tas ierauj sevī, bet šai grāmatai piemīt kaut kas tāds, kas palēnina lasīšanas tempu, kas liek izlasīto pārdomāt, ar sapņainu skatienu veroties tālumā. Šī grāmata jūs mainīs - gribēsiet to vai nē. Vai tas būs uz labo, vai slikto pusi, tas ir atkarīgs no katra paša... Ir grāmatas, kas ir kā mūsu dzīves stūrakmeņi, tās maina mūs. Lielākoties šīs pārvērtības nav ar aci saskatāmas. Tās sākas kaut kur iekšienē un tur arī paliek. Neticu, ka šī grāmata kādu varētu atstāt vienaldzīgu. 

"Tumsas kreisā roka" ir grāmata, kas jālasa vairākkārt. Es pati strauji tuvojos grāmatas beigām jau otro reizi (tiklīdz biju pabeigusi to pirmoreiz, uzreiz ķēros tai klāt atkārtoti, jo bija tāda sajūta, ka no šī darba vēl neesmu paņēmusi visu, ko tas man varēja dot). Un mani nepamet sajūta, ka es to pārlasīšu vēl un vēl. Pašķirstot manu grāmatas eksemplāru, teju katrā lapaspusē (iespējams es nedaudz pārspīlēju, bet domu jūs sapratāt) var atrast kādu pasvītrotu citātu, kas liek padomāt par sevi, par dzīvi, par cilvēkiem, par pasauli un visumu, pat to, kas mēs katrs esam.

Par sižetu es nestāstīšu. Sākot to aprakstīt, es šai grāmatai nodarītu pāri. Es gribēju par "Tumsas kreiso roku" pastāstīt saviem draugiem. Un ar ko gan lai sāku, ja ne ar sižetu?! Bet tikai pēc viņu reakcijas sapratu, ka tā bija kļūda. Lai arī cik ļoti  liela būtu mana sajūsma par šo darbu, viņi nekad to nelasīs manas vainas pēc. Es sāku nepareizi. Tāpēc jums es šobrīd neatklāšu neko. Sāciet lasīt šo grāmatu paši. Un ticiet man - jūs nenožēlosiet! Tas būs tā vērts!

Savu slavas dziesmu "Tumsas kreisajai rokai" beigšu vēlreiz citējot Ursulu Le Gvinu: "Neticiet nekam, ko es saku. Es stāstu patiesību."