Anna Kalna: Lorena Olivera "Delīrijs"

2012-09-12

Vai esat kādreiz aizdomājušies kā būtu dzīvot pasaulē, kurā mīlestība pret savu tuvāko, siltas jūtas vai pieķeršanās tiktu uzskatīta par smagu un nekavējoties ārstējamu slimību vai pat noziegumu? Šādu, visnotaļ neparastu konceptu piedāvā Lorenas Oliveras distopiskais jauniešu romāns ” Delīrijs ”, kam tiek piedēvēti ”Romeo un Džuljetas” un ” Bada spēļu” elementi, solot ne tikai cīņu pret necilvēcīgu sistēmu, bet vienlaikus arī skaistu mīlas stāstu.

Galvenā varone, 17 gadus vecā Lēna savus pusaudzes gadus pavada gaidot ”izārstēšanu”, lai uz visiem laikiem būtu atbrīvota no spēcīgu emociju izpausmēm, un visļaunākās no tām – mīlestības. Neilgi pirms šīs procedūras, meitenei nākas pārvērtēt šīs dīvainās sabiedrības iemācītās morāles un principus, jo viņa gluži vienkārši iemīlas. Turklāt nevis vienkāršā puisī, bet gan puisī no Mežonīgās zemes – vecās pasaules, kas daļēji tikusi nopostīta zibenskarā, pasaules, kurā joprojām pastāv rīcības un izvēles brīvība.

"Cilvēciskas būtnes savā dabiskajā stāvoklī ir neaprēķināmas, dīvainas un nelaimīgas. Tikai pēc dzīvniecisko instinktu savaldīšanas tās kļūst apzinīgas, uzticamas un ar dzīvi apmierinātas. (DVL rokasgrāmata)"

Grāmatā nav sniegts detalizēts jaunās sistēmas izklāsts. Šīs ir stāsts par ASV, nezināmā laika posmā, ar nezināmu vēsturi, nezināmu valdību un nezināmiem iemesliem jaunajam režīmam. Un tik un tā šī grāmata pamanās atstāt spēcīgu pēcgaršu, ”Bada spēles”, gan atgādinot tikai uzstādījumā, ka arī šeit jauni cilvēki tiek pakļauti vardarbībai, tikai citādās izpausmes formās. Pirmajā grāmatu sērijas romānā lasītājs neiepazīstas ar iemesliem, kādēļ sabiedrība tiek nozombēta ne tikai ar absurdas propagandas palīdzību, bet arī vārda tiešā nozīmē bez maz vai izcieš lobotomiju. Taču tas netraucē uztvert ”Delīrija” fokusu, kas šoreiz nav jāmeklē valsts politikā. ”Delīrijs” nav cīņa par izdzīvošanu, tas drīzāk attēlo cīņu par pamošanos no letarģiskā sastinguma.

"Brīvība nāk caur samierināšanos, miers caur ieslodzījumu, laime caur atteikšanos (uzraksts virs Kapeņu ieejas vārtiem)"

Personīgi es šajā grāmatā mīlestību starp abiem varoņiem neuztvēru tikai kā romantiku. Man romāna ideju gribētos tulkot plašākā nozīmē, kā veco ideālu atmešanu, pašizaugsmi un brīvību, kas ir tik raksturīgi jaunībai. Neapšaubāmi, arī mīlas stāsts, ko Lorena Olivera piedāvā nebūt ne salkanā veidā, ir skaists, taču tai pat laikā izteikti sievišķīgs ar skatīšanos zvaigznēs, dzejas lasīšanu, sveču gaismu un pirmo skūpstu.

"Tiesa – ja kāds tiecas debesīs, viņš var nokrist. Taču viņš var arī lidot."

Tiesa – ja kāds tiecas debesīs, viņš var nokrist. Taču viņš var arī lidot.aEs grāmatu pabeidzu lasīt divos piegājienos. Nebiju domājusi, ka tās dēļ nespēšu laicīgi aiziet gulēt, taču patiesību sakot, šī grāmata lasītājā krietni ”izaug”, kad sasniegtas romāna beigas, par spīti tam, ka daži notikumi man likās paredzami un vietām varēja piekasīties arī galvenajiem varoņiem. Bija gan nepieciešamā spriedze un netaisnības, kas liek just līdzi, gan filosofiskas pārdomas, kas veido kontekstu, gan skaista pirmā mīlestība.

Noteikti lasīšu nākamo sērijas darbu Pandemonium, kas cerams drīzumā būs tulkota arī latviski, jo nespēju palikt karājoties pie neziņas aizas, kur mani atstāja ”Delīrija” nobeigums. Dodu grāmatai 8,5 Tējtasītes, jo kaut kādā, man neizprotamā veidā, šis darbs mani aizkustināja vairāk nekā es biju gaidījusi.

Anna Kalna, http://teejtasiite.wordpress.com, 12.09.2012.

Lasītāju atsauksmes